Ķibeles, ķibeles

Ceturtdien man sākās vēl viens kurss – sociālais taisnīgums un globalizācija. Kad ierados tur, izrādās, ka esmu nokavējis pirmo lekciju šajā kursā. Biju ļoti nepatīkami pārsteigts, jo visu reģistrēšanos biju izdarījis pareizi. Tomēr, tā nebija. Biju palaidis garām, ka ne tikai vajag reģistrēties kursam, bet arī grupai, un tā kā nebiju reģistrējies nevienai, tad pirmā lekcija neparādījās manā informatīvajā sistēmā, un nokavēju pirmo lekciju. Pastāstīju lektorei par ķibeli, viņa teica, ka mani piereģistrēs grupai un, lai cenšos vairs nekavēt lekcijas, jo šajā kursā apmeklējums ir obligāts.

Piektdien pēc lekcijas pavisam priecīgs devos uz savu mājvietu, bet visu manu labo garastāvokli sabojāja sekojošais notikums. Biju jau nokļuvis līdz sava dzīvokļa durvīm, grasījos jau doties iekšā, bet nevarēju... Durvis nevērās vaļā. Uz brīdi biju nelielā neizpratnē, kā tas iespējams? Mums ir sistēma, ka durvis var atvērt ar speciālu karti, ievieto to durvīs, novelc un durvis atveras. Bet šoreiz šī sistēma nestrādāja. Visai pikts devos uz kopmītņu biroju, lai noskaidrotu, kāpēc nevaru tikt iekšā. Man paskaidroja, ka ar kodu karti viss kārtībā, tā darbojas. Teica, lai eju atpakaļ un mēģinu vēlreiz, bet, ja netieku, tad, lai zvanu meistaram. Devos atpakaļ. Mēģināju atkal, bet vēlreiz nekā. Nācās zvanīt meistaram. Man par laimi, tas viss notika ļoti operatīvi, meistars ieradās jau pēc pāris minūtēm. Kā izrādījās, tad durvju drošības sistēmai bija beigušās baterijas. Visai raiti meistars nomainīja sešas baterijas un devās prom. Labi, ka tas notika vienos dienā, nevis naktī. Būtu visai nejauki gulēt koridorā.