Formalitāšu un dokumentu kārtošana Latvijā

Viss nemaz nav tik skaisti un rožaini pēc atgriešanās mājas. Ir diezgan daudz formalitāšu, kas jānokārto attiecībā pret universitāti. Vispirms universitātes ārlietu departamentā jāiesniedz dokuments, kas apliecina, ka patiešām šos trīs ar pusi mēnešus biju Somijā. Tad bez šī dokumenta ir vajadzīgs aizpildīt divas atskaites. Būtiskākie dati par to, cik ECTS ir plānots iegūt, kāds ir pavadītais laika periods, kāds ir bijis Eiropas finansējums, utt.

Fakultātē nepieciešams iesniegt learning agreement un to labojumu dokumentu, protams, ja tādi ir bijuši. Manā gadījumā, kad aizbraucu uz Jivaskilu, tur nebija pieejami trīs kursi, kurus pirms tam biju izvēlējies, tāpēc nācās izdarīt izmaiņas šajā dokumentā. Tomēr viss būtiskākais dokuments ir transcript of records, jeb sekmju izraksts. Uz šī dokumenta pamata universitāte lemj, kurus kursus pielīdzināt. Varu pateikt, ka dažiem studentiem šī dokumenta iegūšana var sagādāt diezgan pamatīgas galvas sāpes. Cik ir dzirdēts, tad lielākoties aizkavēšanās notiek no dienvidu valstīm, piemēram, Spānija, Portugāle, Itālija. Daži no šo valstu studentiem sekmju izrakstu iegūst !!pusgadu!! pēc atgriešanās mājās.  Man personīgi somi solīja, ka sekmju izrakstu saņemšu janvāra vidū, taču realitātē bija mazliet citādāk. Savu oficiālo sekmju izrakstu saņēmu februāra sākumā. Uzreiz, kad to ieguvu, kopijas bija jāiesniedz universitātes ārlietu departamentā un fakultātē. Citiem varbūt šķitīs, ka jāatceras ļoti daudz dokumentu un vai vispār tos visus var sakārtot. Teikšu godīgi, ļoti palīdzēja ārlietu departamenta vadītāja Natālija Ivanova, kura vienmēr atgādināja kādi dokumenti ir nepieciešami, kā arī pastāstīja, kas kuram jāiesniedz.

Tomēr arī ar to viss vēl nebūt nav beidzies, bez oficiālā sekmju izraksta kopijas ir jāuzraksta iesniegumus studiju programmas vadītājam, lai tas izskata un izvērtē, kurus kursus pielīdzināt. Par laimi man, visi kursi, kurus apguvu Somijā tika pielīdzināti. Lai gan man nācās vēl papildus paņemt vienu priekšmetu Latvijā, jo pārrēķinot ECTS (Eiropas kredītpunktus) uz Latvijas kredītpunktiem B daļā (izvēles daļā) radās iztrūkums. Cik kopumā dzirdēts no citiem studentiem, tad problēmas ar ārzemēs apgūto kursu pielīdzināšanu nav. Taču tas atkarīgs no fakultātes, kā arī no brauciena ilguma. Vienīgi žēl, ka pēc kursu pielīdzināšanas nekur sistēmā neparādās iegūtā atzīme. Tikai un vienīgi iegūtos kredītpunktu skaits. Lai gan atzīme nekur neuzrādās, es mācījos priekš sevis un visos kursos centos iegūt pēc iespējas labāku vērtējumu. Četros no sešiem kursiem saņēmu atzīmi – 4, divos - 3. Spriediet paši, vai tas ir labi, vai slikti. (Ar Somijas vērtēšanas sistēmu var iepazīties manos iepriekšējos ierakstos)

Brīdī, kad visi dokumenti bija iesniegti un visi lēmumi saņemti, mani pārņēma patīkams miers, jo tomēr par visu neliels satraukums pastāvēja. Viss ir labs, kas labi beidzas! Ceru, ka laiks Somijā un tur iegūtā pieredze arī noderēs citiem. Galvenais ir spert pirmos pretim studijām ārzemēs un nebaidīties! Ja kādam ir vēlme uzzināt vēl vairāk par Erasmus, droši varat man rakstīt, zvanīt, jautāt. Vienmēr esmu atvērts atbildēt!

 Šādi universitātes sistēmā izskatās pielīdzinātie kursi 

Jūsu ceļš var aizvest uz kādu no šīm pilsētām (zīme atrodas, kāda nomaļa, Jivaskilas skvēra centrā)

Atā, Jivaskila, visu labu, Somija!

20. decembra agrā rītā devos prom no Jivaskilas, prom no Somijas. Daudzi man jautāja, vai gribi mājās? Es nezinu, man nebija skaidras atbildes. Tobrīd manī bija dalītas emocijas, no vienas puses ļoti gribējās mājās, satikt draugus, ģimeni. Varētu teikt, ka tas bija galvenais dzinējspēks, kas mudināja mani: „Kārli, laiks doties mājās!”. Taču ar visu to tomēr gribējās palikt.

Jāsaka, ka laiks Somijā man paliks atmiņā uz visu mūžu. Tas bija skaists, interesants, piedzīvojumiem bagāts un vērtīgs. Satiku un iepazinu tik daudz jaunu cilvēku no visas zemeslodes. Somijā vēl vairāk sastapos ar to, cik ļoti multikulturāla kļūst pasaule, kā viss ir nepārtrauktā kustībā. Piemēram, sadraudzējos ar lietuviešu puisi, kurš ikdienā studē Nīderlandē, taču atbraucis apmaiņā uz Somiju. Līdzīgi bija ar vienu puisi, kurš pa pusei ir soms un īrs, arī ikdienā studē Nīderlandē, bet nokļuvis šajā Ziemeļvalstī. Kultūras, cilvēku uzskatu un vērtību dažādība, kā arī reizē līdzība ir tas, kas ļoti man no Somijas pietrūkst. Biju sadraudzējies ar diviem čehu puišiem, Radeku un Liboru. Libors studēja vācu valodu, savukārt Radeks par sporta skolotāju, fitnesa treneri. Libors palika Jivaskilā arī uz otro semestri, turpretim Radeks devās uz Zviedriju. Katru piektdienas vakaru pie manis rīkojām filmu vakaru, tā kā esmu liels komēdiju cienītājs, tad izdomāju, ka jāuzaicina šie puiši. Tā nedēļu no nedēļas arvien vairāk sadraudzējāmies. Čehu mentalitāte ir ļoti tuvu latviešu, bet nav runa par tautību, viņi vienkārši bija forši džeki! Somija ir vieta, kurā jutu, ka nav svarīgi no kādas valsts nāc, galvenais, ka tev ir laba un interesanta personība. Ja esi atvērs un komunikabls, tad nebūs problēmu iegūt jaunus draugus! Galvenais ir nebaidīties un uzdrīkstēties!

Taču ar visu to, ka Somijā man bija vērtīgs laiks, gribējās mājās. Esmu tāds cilvēks, kam vienmēr vilks atpakaļ uz dzimteni, uz Latviju. Savā visai īsajā mūžā esmu paspējis paceļot pa Eiropu, un varu teikt, nekur nav tik labi kā mājās!

Mazliet vairāk par to kā tad nokļuvu līdz mājām. Ļoti agrā sestdien rītā, ja nemaldos, tad piecos no rīta devos uz Jivaskilas vilciena staciju. Tomēr ceļš līdz vilciena stacijai bija ļoti grūts. No kopmītnēm līdz vilciena stacijai ir aptuveni trīs kilometri ar kājām, varbūt mazāk. Tas jau būtu sīkums, taču lielākā problēma bija mans vairāk kā 20 kilogramu koferis, kas bija praktiski jānes visu laiku, jo tajā rītā centrālsomijas pilsētā bija uzsnidzis slapjš sniegs, tāpēc koferi nevarēju vilkt. Sniegs kopā ar dubļiem sprūda kofera ritenīšos, bloķējot tos un neļaujot man koferi vilkt pa zemi. Taksometrs bija pārāk dārgs, turklāt tik agrā rītā arī autobuss nekursēja. Lielā, patīkamā uztraukuma dēļ naktī slikti gulēju.

Tā es pusaizmidzis un piekusis kaut kā aiznesu koferi līdz stacijai. Līdz vilcienam man bija jāgaida stunda. Varēju mazliet ievilkt elpu pirms dodos uz Helsinkiem. Vilcienu sagaidīju un devos prom no Jivaskilas, skumji, protams, tomēr dzīvē nekas neapstājas, tā rit uz priekšu. Vilcienā mazliet pagulēju, klausījos mūziku, gremdējos atmiņās par laiku Somijā. Cik vien iespējams raudzījos pa vilciena logu, lai baudītu Somijas skaisto dabu. Tieši tajā dienā citās Somijas vietās bija uzsnidzis sniegs. Tas izskatījās fantastiski! Viens no iemesliem, lai atgrieztos Somijā ir tās skaistā un neskartā daba. Ja jums ir iespēja kādreiz doties ceļojumā uz Somiju, tad noteikti to dariet! Pēc vairāk kā trīs stundu braucienu ar vilcienu biju jau Helsinkos.

Praktiski uzreiz devos uz ostu, kur bija jāgaida prāmis uz Tallinu. Aptuveni pēc pusotras stundas biju uz prāmja klāja. Ja kuģojot uz Somiju prāmis vispār nešūpojās, tad atpakaļ ceļā bija pretēji. Lai gan ar prāmi līdz Tallinai jākuģo mazliet vairāk par stundu, tomēr visu laiku bija ļoti neomulīga sajūta. Visi cilvēki uz klāja izskatījās kā piedzērušies, neviens nevarēja lāga taisni paiet.

Tallinā sniega vairs nebija, vējains un apmācies gan. Biju arī ļoti priecīgs, jo vēl tikai dažas stundas un būšu atpakaļ Latvijā. Ar autobusu no ostas aizbraucu uz autoostu. Tur pavakariņoju, jo ne Jivaskilā, ne Helsinkos īsti nebija vietas, kur paēst. Arī Tallinā nācās gaidīt kādas divas stundas līdz autobusam uz Rīgu. Jāsaka, ka Tallinā ir ļoti skaista un moderna autoosta, mums būtu jāpamācas no mūsu ziemeļu kaimiņiem. Arī viss izdomāts, lai tūrists viegli nokļūtu no autoostas uz ostu. Lai nebūtu jāklīst pa pilsētu. Tieši tas pats bija arī Helsinkos. Vispirms, protams, internetā vajag izpētīt, bet, ja tas izdarīts, tad problēmu nav. No Tallinas uz Rīgu devos ar autobusu „Lux Express”. Ļoti komfortabls un dažādām ekstrām bagāts autobuss. Ērta sēdēšana, iespēja bez maksas skatīties filmas, klausīties mūziku, izmantot internetu. Arī iespēja autobusa salonā uztaisīt bez maksas kafiju vai kapučīno. Manuprāt, lieliski! Arī biļete bija salīdzinoši lēta – 20 eiro. Arī brauciens ar autobusu bija visai laikietilpīgs, vairāk kā četras stundas. Kad ar autobusu šķērsojām Latvijas robežu, bija tik patīkama sajūta, kad atkal esmu mājās.

Pēc trīs ar pusi mēneši prombūtnes atkal mājās. Kādam šķiet, ka vairāk kā trīs mēneši ir ļoti maz, bet priekš manis tas bija ļoti ilgi. Tā kā Rīgā iebraucām ap pusnakti, tad paliku pa nakti pie savas māsas. Sākumā bija grūti aptver, ka atkal esmu mājās, arī nepierasti, ka visi apkārt runā latviski. Jau nākamās dienas vakarā devos uz Kuldīgu. Kuldīgā mani sagaidīja tētis, kas mani un lielo koferi aizveda līdz mājām. Pirmās dienas Latvijā un mājās bija savādas. Bija grūti pierast pie tiem pieticīgajiem apstākļiem kādi ir Latvijā. Somijā tādā ziņā nevienu brīdi nevarēju sūdzēties, viss bija lieliski. Ieejot veikalā man bija jāsāk smieties. Nevarēju saprast, kāpēc viss ir tik lēts. Protams, tā bija viena no patīkamajām pārmaiņām atgriežoties mājās.

Kā jau sākumā minēju, tad laiks Somijā bija vērtīgs un to nekad neaizmirsīšu, tāpēc visiem no sirds vienreiz mūžā iesaku, ko tādu izmantot, protams, ja tāda iespēja pastāv!

 Jivaskilas pilsēta no putna lidojuma

 Atā, Jivaskila! Tiekamies nākotnē! 

 Skaistais Jivaskilas tilts 

 Ētikas eksāmena lapa 

 Skats no manas istabas loga dienu pirms aizbraukšanas 

Pie Rolanda Tamperē

Sestdien agri no rīta devos ciemos pie Rolanda uz aptuveni 140 kilometrus attālo Tamperes pilsētu. Braucu ar divstāvīgu autobusu. Interesanti, ka ar lēto autobusa kompāniju ceļojums man turp un atpakaļ izmaksāja tikai 12 eiro (lētāk nekā turp un atpakaļ no Kuldīgas uz Rīgu). Jāsaka, ka arī šoreiz neiztika bez starpgadījumiem. Izrādās, ka šis autobuss nebrauc uz Tamperes autoostu, bet pasažierus izlaiž pilsētas nomalē, es, protams, to nezināju. Biju pilnīgi pārliecināts, ka autobuss brauc uz autoostu, tāpēc biju izbrīnīts, tāpat kā Rolands. Bet visai ātri spējām šo situāciju labot. Pēc 15 minūtēm Rolands jau bija klāt, varējām doties pie viņa. Rolands dzīvo visai patālu no pilsētas centra, aptuveni 10 kilometrus. Tāpat kā es arī viņš dzīvo studentu kopmītnēs, taču Rolanda dzīvoklis atrodas 12. stāvā. Labi, ka Somijā visur ir lifti, tad nav problēmu, nospied pogu un esi jau klāt. Dzīvoklī mazliet ir atšķirības salīdzinot ar manu mājvietu Juvaskulā. Rolandam ir vēl divi dzīvokļa biedri, ļoti milzīga virtuve un krietni lielāka vannas istaba, arī viņa istabā ir vairāk plašuma. No Rolanda dzīvokļa logiem paveras fantastisks skats – var redzēt visu Tamperi! Rolands man izrādīja dzīvokli, pēc tam pabrokastojām un varējām doties pilsētas izpētē!

Rolands man bija izkātojis autobusa karti (līdzīgi e-talonam), lai varētu par brīvu izmantot sabiedrisko transportu, jo citādāk viens brauciens man izmaksātu 2,50. Ar autobusu braucām uz pilsētas centru, taču izkāpām pāris pieturas no tā, lai varētu vairāk pastaigāt. Abi apskatījām dažas krāmu bodes, kurās var iegādāties dažās lietotas preces, bet jāsaka, ka tur var atrast daudz labu un noderīgu lietu par salīdzinoši zemām cenām. Kā Rolands man pastāstīja, tad šādi veikali Somijā ir ļoti populāri un tajos iegriežas daudz cilvēku. Pēc tam varējām doties tālāk, Rolands mani izvadāja un pastāstīja par pilsētu centru, viņš man gan centās iestāstīt, ka Tamperē nav interesantu un skaistu vietu, ko redzēt, bet viņš mani nepārliecināja. Tamperes centrs ir ļoti skaists, jāsaka, ka visai moderns, jo Tampere ir trešā lielākā Somijas pilsēta. Rolands mani izvadāja pa populārākajām un apmeklētājām pilsētas vietām, viņš parādīja savas skolas veco atrašanos vietu (Tamperes Universitāte šobrīd pārceļas uz citām telpām). Tā atradās pašā pilsētas centrā, vecas rūpnīcas telpās. Kā Rolands atzina, telpas bija ļoti labas un mājīgas, bet izmaksāja skolai pārāk dārgi savas atrašanās vietas dēļ, tāpēc skolai nācās pārvākties. Pēc tam pastaigājām pa dažiem parkiem, ieelpojām svaigo gaisu un baudījām skaisto un sakopto vidi. Tālāk iegājām kādā veikalā, kur nopirku dažas pastkartes ar Tamperes skatiem. Aizgājām līdz Tamperes stadionam, tā arī ar Rolandu netikām gudri, vai tajā spēlē arī futbolu, bet katrā ziņā stadions visai liels ar aptuveni 15 tūkstošu skatītāju vietu. Izskatījās visai jauns un moderns stadions. Turpinot, pilsētas izrādīšanu Rolands man apsolīja aizvest uz vietu, kur var redzēt pilnīgi visu Tamperi, un tas nebija viņa dzīvoklis. Devāmies iekšā kādā viesnīcā un uzbraucām uz ēkas 25. stāvu, kurā atrodas restorāns, kā arī izveidota slēgtā terase ar milzīgiem stikla logiem no kurienes paveras skats uz visu Tamperi. Tiešām ļoti skaisti! Interesanti, ka šo skatu apskatīja ļoti daudz cilvēki tādi kā mēs, kuri nemaz viesnīcā neuzturas, bet vienkārši grib apskatītes iespaidīgo ainavu.

Pēc pilsētas centra apskatīšanas abi ar Rolandu braucām, lai apskatītu veikalu „IKEA”, jo nekad nebiju tajā bijis, turklāt Rolands sasolīja, ka veikalā strādā daudz skaistu meiteņu, nevarēju nebraukt. Veikals ļoti milzīgs, manuprāt, tur var nopirkt pilnīgi visu, kā arī tur var mierīgi apmaldīties un ātri apjukt. Ar Rolandu visai ātri izstaigājām veikalu, aptuveni kādā pusstundā, bet ejot neapstājoties. Vērts piebilsts, ka kā jau sestdienas dienā „IKEA” bija pārpildīts ar cilvēkiem. Izstaigājot visu veikalu secinājām, ka īsti nav nevienas skaistas meitenes, Rolands arī bija pārsteigts, jo kad viņš tur bija aprīlī situācija bija visai cita. Abi nospriedām, ka personāla daļas cilvēks ticis atlaists un vietā pieņemta kāda feministe. Interesanti, ka „IKEA” ir sava ātrā ieskrietuve, kur var nopirkt hotdogus, karstmaizītes, saldējumu, utt. Abi nopirkām hotodus, viens hotdogs maksāja tikai piecdesmit centu. Turklāt, vari bez ierobežojuma spiest kečupu un sinepes. Pēc papusdienošanas devāmies atpakaļ uz Rolanda dzīvokli.

Pēc visai garās pastaigas pilsētas centrā un „IKEA” bijām piekusuši, tāpēc abi mazliet nosnaudāmies. Ļoti gara snauda gan nesanāca, jo Rolands bija man apsolījis, ka izceps kanēļa bulciņas, kuras ir manas mīļākās. Neilgi pēc tam, kad pamodāmies pie Rolanda ieradās latviešu meitene Rasa ar kuru Rolands iepazinās tikai pirms divām nedēļām. Kā Rasa pastāstīja, viņa Tamperē maģistros studē medicīnu. Es ļoti priecājos par katru cilvēku ar kuru varu iepazīties un parunāt latviski. Katrs latvietis svešumā ir svarīgs. Kamēr abi ar Rasu runājām, Rolands tikmēr gatavoju garšīgās bulciņas. Rolands man pats vairākas reizes atzina, ka viņam ļoti patīk gatavot, jo tas palīdz atslēgties no ikdienas un tās problēmām. Garas sarunas ar Rasu īsti nesanāca, jo Rolands bija sarunājis un ieplānojis, ka dosimies uz ballīti. Tiesa uz ballīti nebija jādodas tālu, tikai četrus stāvus zemāk. Pēc tam, kad bulciņas bija gatavas abi ātri saposāmies un bijām gatavi doties uz ballīti. Pārsteidzoši, ka ballītē zināju tikpat daudz cilvēku, cik Rolands – Rasu. Mēs tajā ballītē bijām tādi random cilvēki. Kā izrādās, tad viesības bija par godu kādai krievu meitenei, kurai bija dzimšanas diena! Par laimi varējām viņai aiznest un uzdāvināt tikko ceptās kanēļa bulciņas. Atnestajām bulciņām bija liels noiets, cilvēki tās visai ātri aprija. Ballītē bijām aptuveni 20 cilvēki. Visai saspiesti priekš viena dzīvokļa, bet bija forši. Ballītes viesi bija no visas pasaules, daži no Indijas, Irānas, Āzijas, daži somi, krievi un, protams, mēs trīs latvieši. Visai ballītei cauri vislabākais kontakts bija ar indieši, tiešām interesanti un draudzīgi cilvēki. Viņi padalījās pieredzē un stāstos par savu valsti. Runājām par cenu atšķirībām Indijā un Somijā. Puiši teica, ka Indijā ar trīs eiro dienā var dzīvot kā karalis. Runājām par pārpildītajiem Indijas vilcieniem, kriketu, izglītības sistēmu un par daudzām citām tēmām. Kā jau teicu, tad ļoti draudzīgi un ar krāsainiem piedzīvojumiem bagāti cilvēki. Mēs visi trīs; es, Rasa un Rolands iepazināmies ar puisi no Irānas. Viņš ļoti gribēja, lai pastāstām par Latviju. Viens no viņa pirmajiem jautājumiem bija: „Vai Latvijā ir lēts alus?”. Mēs, protams, atbildējām apstiprinoši. Viņš sacīja, ka tā ir laba zeme, jo visas valstis, kurās ir lēts alus ir labas! Kopš šī sarunas viņš kļuva par „astotdaļu latvietis” (to vēlāk viņš mums atzina)! Mums par lielu un patīkamu pārsteigumu viņš bija lielāks patriots kā daži labi Latvijas krievi. Irānis vairākas reizes bļāva „Latvia!”, bija visai patīkami un savādi redzēt kā cilvēks no pavisam citas pasaules malas tik kaislīgi sauc mūsu valsts vārdu! Varbūt tas neapzināti bija par godu tauvojušajai Latvijas dzimšanas dienai.

Vakaram turpinoties, bija pienācis laiks mazliet pakustēties. Šoreiz gan vajadzēja kustināt savas smadzenes, jo spēlējām vārdu minēšanas un skaidrošanas spēli – „Alias”. Komandā biju ar „astotdaļ latvieti”, Rolandu, vienu somu un indieti. Visai starptautiska komanda, kā arī džeku komanda. Visiem par pārsteigumu bijām ļoti laba komanda, man gan labāk izdevās minēt vārdus, nekā skaidrot. Vēl jau grūtības sagādāja, ka jārunā bija angliski. Viens ir ikdienā runāt, bet pavisam citādāk ir skaidrot vārdu angliski. Bija ļoti smieklīgi un jautri. Tas pilnīgi noteikti atdzīvināja viesības. Ja cita komanda nebūtu šmaukusies, tad mēs būtu uzvarējuši. Tajā komandā bija tikai indieši, tāpēc viņi dažus vārdus pateica savā dzimtajā valodā, un tas, protams, deva viņiem priekšrocības pret pārējiem. „Alias” spēlējām kādu pusotru stundu. Pēc tam jutos diezgan piekusis no garās dienas un neilgi pēc spēles beigšanas arī mēs ar Rolandu devāmies prom. Abi mazliet pasērfojām internetā un devāmies gulēt.

Svētdien abi gulējām līdz pulksten desmitiem un principā visu dienu nedarījām neko. Pabrokastojām un pēc tam laiskojāmies. Skatījāmies dažādus video internetā un vienkārši runājām. Bija pienācis laiks man doties atpakaļ uz Juvaskulu, ļoti gan negribējās ļoti izbaudīju Rolandu kompāniju un ciemošanos pie viņa. Rolands mani pavadīja līdz autobusu pieturai, atvadījāmies, novēlēju viņam veiksmi ceļojumā Austrijā (Rolands pirmdien dodas nedēļu garā ceļojumā uz Austriju) un devos atpakaļ. Katrā ziņā no šī ceļojuma man būs daudz, ko paņemt pieredzes bagāžā. Paldies Rolandam par foršo laiku Tamperē! 

 Tamperes centrs 

 No gumijas riepām gatavota pīlīte

 Tamperes stadions

 Visa Tamperes pilsēta no 25. stāva 

 Lētie "IKEA" hotdogi

 Šāds skats paveras no Rolanda dzīvokļa loga 

 Bulciņas procesā 

Rolanda ceptās bulciņas

Irānietis sauc "Latvia!"

Pelēkā ikdiena un universitāte

Paskaidrošu visiem, kāpēc gandrīz veselu mēnesi nebiju papildinājis blogu. Gluži vienkārši kaut kādā brīdī iestājās rutīna un pelēkā ikdiena, īsti nebija ko ierakstīt, papildināt. Ja pirmajās divās oktobra nedēļas kaut kas notika, tad otrajā divās gandrīz nekā. Ļoti ilgi man bija slinkums blogu papildināt, bet tad saslimu un tad man nebija ne spēka ne vēlmes to izdarīt. Ar katru dienu tagad jūtos labāk un pamazām sāku ieiet ikdienas ritmā. Cerams, ka līdz ar to kaut kas sāks notikt un būs man iemels blogam pieķerties nopietnāk.

Jāsaka, ka novembris man solās būt ļoti, ļoti smags un mājas darbiem bagāts mēnesi, bet savā ziņā varu piekrist savam tētim, kurš sacīja, ka galu galā šeit esmu atbraucis mācīties, nevis atpūsties. Beidzot man katru dienu ir lekcijas. Sākušies vairāki kursi. Interesanti, ka man istabas biedram grafiks bija otrādāks. Viņam gandrīz visi kursi un darbi sakrita septembrī un oktobrī. Man, savukārt tas būs novembrī un decembrī, tā kā esam mainītās lomās. Kā viņam teicu, tad šobrīd ir viņa kārta ir atpūsties, man atkal kārtīgi šancēt. Novembris būs tāds pagrūtāks, bet decembrī atkal būs vieglāk.

Tā kā beidzot ir sākušies visi kursi, tad varu pastāstīt mazliet vairāk par to kādas ir atšķirības kursos. Interesanti, ka vairākumā kursu tiek prasīts obligāts lekciju apmeklējums. Tikai vienā ir izvēle ierasties vai nē. Tikai trijos no sešiem kursiem būs eksāmens. Pārējos trīs kredītpunktus jāiegūst ar noslēguma eseju, kuru es nosauktu par referātu. Dažos kursos mājas darbu vispār nav, svarīgi ir apmeklēt lekcijas un beigās uzrakstīt eseju. Savukārt, citos ir vesela kaudze ar mājas darbiem. Nesen man sākās kurss mediji un globalizācija. Šajā kursā ir ļoti daudz jālasa. Viss jau būtu labi, ja vien teksti nebūtu zinātniskajā angļu valodā. Turklāt viens raksta garums ir no 15-30 lappusēm. Vēl kas man ir iekritis acīs, ka somi milzīgu uzsvaru liek uz individuālo mācīšanos. Lekcijās un semināros nav tik daudz jādara un jādiskutē, bet vairāk jāstrādā patstāvīgi, jālasa vai jāraksta eseja, pārdomas vai mācīšanās dienasgrāmata. Varbūt tas ir labi, jo nevar izbraukt uz citiem, pašam ir jābūt lietas kursā. Nevarētu teikt, ka esmu ļoti noslogots. Katrā ziņā te nav tik daudz jādara kā Latvijā. Šeit uzsvars ir nevis uz studentu mocīšanu un kvantitāti, bet uz mājas darbu sadalīšanu un kvalitāti.

Nedaudz novirzoties no mācību tēmas, es septembra beigās nolēmu, ka neskūšu bārdu līdz savai dzimšanas dienai, proti, 30. novembrim. Vairāk nekā mēneša laikā uzaugusi jau neslikta bārdiņa. Noteikti iemūžināšu šo skatu, kā bārda izskatīsies pirms noskūšanas. Tāpat nolēmu, ka šeit neiešu pie friziera, jo tas ir ārkārtīgi dārgs. Ja vēlētos apmeklēt labu frizieri, nāktos šķirties no 20 eiro. Kad atgriezīšos mājās varbūt izskatīšos kā meža vecis, bet tai pat laikā aiziešu pie frizieres, kura no manis prasa divus eiro. Kā jau minēju atlikušais laiks šeit solās būt ļoti saspringts, bet ticu, ka varu to izturēt. Domājiet labas domas un turiet īkšķus par mani, lai izdodas! Jau pēc 47 dienām būšu Latvijā! 

Mans ikdienas ceļš uz fakultāti 

Izklaides ar Rolandu un Lindu

Dienu pēc Lindas dzimšanas dienas atzīmēšanu bija jādodas tuvāk apskatīt pilsētu, jo galu galā Rolands atbrauca uz Juvaskulu ne tikai uz Lindas dzimšanas dienu, bet, lai šo to redzētu un piedzīvotu. Vispirms devāmies uz kādu pavisam traku pasākumu. Tajā dienā daži ļoti drosmīgi apmaiņas studenti leca Juvaskulas ezerā. Lai gan diena bija ļoti skaista un saulaina, temperatūra bija ap nulli. Tā mums bija laba izklaide, skatīties kā bariņš traku studentu lec ezerā, viņu starpā bija arī man divi pazīstami čehu puiši. Katrā ziņā uzslavas viņiem un pārējiem par šādu uzdrīkstēšanos. Tā aptuveni kādu pusstundu mēs pavadījām tur, noraugoties kā cilvēki gatavojas un cep ūdenī. Es visu šo procesu iemūžināju video, kad būšu atpakaļ Latvijā, tad noteikti to jums parādīšu.

Pēc šova noraudzīšanās pastaigājām apkārt ezeram, Linda uzņēma dažas fotogrāfijas ar Rolandu. Jāsaka, ka fotogrāfijas izskatījās ļoti, ļoti amizantas, jo Rolands ķēmojās. Viņš atdarināja tipiskās meiteņu pozas un tipiskas ainas no meiteņu rudenīgām galerijām. Bija smieklīgi no malas noraudzīties kā to dara pieaudzis, bārdains čalis. Noteikti uzlaboja manu garastāvokli. Par nožēlu gan jāsaka, ka Rolands nolēma bildes nekur nepublicēt, tā kā nevaru jums parādīt nevienu piemēru. Bet ticiet man, bildes bija izcilas! Pēc pastaigas devāmies uz veikalu, kur Rolands visu sapirka, lai vakarā mums pagatavotu savus izcilos burgerus.

Kad atgriezāmies no veikala, ātri, ātri salikām visus produktus ledusskapī un devāmies tālāk. Kopā ar Lindu un Rolandu gribējām vēl vairāk apskatīt pilsētu, bet abi ar Lindu nonācām pie secinājuma, ka pilsētas centrā īsti nav ko darīt un nav ko redzēt, tāpēc devāmies mazliet ārpus pilsētas. Kā izrādās, tad pavisam netālu no mūsu kopmītnēm atrodas slēpošanas trase, jeb milzīgs kalns. Ar Rolandu un Lindu nolēmām, ka jāapskata tas. Teikšu godīgi, tas bija pareizais lēmums. No kalna virsotnes pavērās fantastisks skats, varēja redzēt visu Juvaksulas pilsētu, visus ezerus un mežus, neizsakāms skaitums. Kādu brīdi vienkārši stāvējām un baudījām skaisto skatu. Pastaigājot par šo trasi, manījām lērumu ar cilvēkiem, kas mētā frisbiju (šķīvīti). Izrādās, ka tam ir vesels sports, kamēr vēl uz kalna nav sniegs tajā ierīkotas speciālas stacijas, kurās spēles dalībniekiem ir jātrāpa šis šķīvītis. Aprunājoties ar kādu somu, viņš sacīja, ka šis sports un šī spēle ir visātrāk augošā visā Somijā. Pirms došanās prom kopā uztaisījām lērumu ar bildēm, iemūžinot mūs uz skaistā skata fona. Tieši, kad devāmies prom debesīs parādījās daudz mākoņu un skats vairs nebija tik skaists.

Kad atgriezāmies atpakaļ abi ar Rolandu devāmies uz svaru zāli, izrādīju visas svaru zāles telpas, viņš atzina, ka viņa kopmītnēs Tamperē nav tik laba zāle. Tā kādu stundiņu notrenējāmies devāmies atpakaļ, jo beidzot bija laiks Rolanda izslavētajiem burgeriem. Jāsaka, ka burgeri bija jāgaida ļoti, ļoti ilgi, aptuveni kādas trīs stundas. Bet tas tāpēc, ka visas galvenās sastāvdaļas Rolands gatavo pats, viņš gatavoja gan mīklu un maizītes, gan burgera gaļu. Pēc mokoši ilgstošās gaidīšanas burgeri bija gatavi. Rolands ar savām runām, ka viņi burgeri ir labākie radīja manī šaubas. Bet būšu atklāts – nekad nebiju ēdis tik garšīgus burgerus! Ne „Hesburger”, ne „Mcdonald`s” burgeri nestāvēja klāt Rolanda gatavotajiem. Ideāla burgera maizīte, gaļa un pārējās sastāvdaļas, ideāls burgers. Kopā ar Rolandu katrs nolocījām trīs šādus burgerus, pēc trešā apēšanas bija sajūta, ka tūlīt pārsprāgšu, bet tas bija to vērts! Ideāli! Lieliski piepildīta un izdevusies diena. Nākamās dienas rītā Rolandam bija jādodas atpakaļ uz Tamperi. Es ļoti, ļoti ceru, ka viņš varēs atbraukt uz manu dzimšanas dienu. Lielisks cilvēks, kura kompāniju izbaudīju.

 Trako peldētāju kopbilde

Iespaidīgais skats no slēpošanas trases kalna virsotnes

Protams, neiztikt bez bildes ar mums trim. 

Lindas dzimšanas dienas svinības

Svinējām Lindas dzimšanas dienu. Protams, liels notikums, jo kuram taču nepatīk dzimšanas dienas?! Tas vienmēr saistās ar daudz, daudz ēdiena un jautri pavadītu laiku. Taču, lai ierastos uz svinībām vajadzētu sarūpēt arī dāvanu, jo man patīk vienmēr kaut ko uzdāvināt, protams, ja līdzekļi atļauj. Dienu pirms lielajām svinībām devos uz pilsētas centru, lai apskatītu, ko tad varu uzdāvināt. It kā gribēju viņai uzdāvināt kaut ko foršu un sievišķīgu, bet saprotot, ka no tām lietām neko nejēdzu, atmetu šai domai par lietu. Turklāt, manā prātā baidīja doma, ko padomās tās meitenes, kuras atrodas veikalā. Meitenes mierīgi iepērkas, bet te pēkšņi veikalā ienāk kārtīgs tēvainis ar bārdu un sāk skatīties sieviešu lietas. Tas būtu visai dīvains skats, lai neteiktu vairāk. Šī iemesla dēļ devos uz veikalu, kur var nopirkt visādus nieciņus – atslēgas piekariņus, krūzītes, zīmēšanas piederums, utt. Man acīs iekrita pusdienu kārbiņa ar uzrakstu – I love food ( Es mīlu ēdienu). Tā kā arī man garšo ēst, tad nodomāju, ka pusdienu kārbiņa ir diezgan noderīga un praktiska lieta, turklāt šis teksts liek mums pasmaidīt. Dāvana rokā!

            Laiks bija pienācis svarīgajai dienai, proti, Lindas dzimšanas dienai. Ar Lindu sarunājām, ka ierodos pie viņas pulksten sešos. Jāsaka, ka Linda no manis dzīvo ļoti, ļoti tālu un man, lai aizietu pie viņas vajag aptuveni pusminūti... Linda dzīvo stāvu zemāk, ja man ir 702. dzīvoklis, tad Lindas apartamentu numurs ir 603. Linda uz dzimšanas dienu bija uzaicinājusi kādu latviešu puisi vārdā Rolands. Viņa iepazinās pagājušā vasarā, kad Linda vēlējās iestāties Tamperes Universitātē. Iestājeksāmenos viņu ceļu arī krustojās. Jāsaka, ka arī es ļoti vēlējos iepazīties ar Rolandu, jo ir ļoti patīkami, ka Tevi latviešu draugi ārzemēs. Kā Rolands man pastāstīja, viņš šobrīd studē medijus jau minētajā universitātē. Katrā ziņā ļoti interesants un patīkams cilvēks. Arī Rolands nodarbojas ar sportu, tāpēc bija interesanti pārrunāt šādas tādas lietas sporta jomā, kā arī uzklausīt viņa viedokli par studijām, dzīvi Somijā, brīvo laiku, dzīves uzskatiem.

            Ar nelielu nokavēšanos ieradās Lindas studiju biedrene, somu meitene Emma. Tā arī mēs trijatā kādu laiciņu svinējām. Pārrunājām atšķirības starp somiem un latviešiem, kā arī dažādus sadzīves problēmas. Aptuveni pēc stundas ieradās Lindas istabas biedrene Hanna, kura ir no ASV. Jāsaka, ka Lindas dzimšanas diena varbūt nebija tik ļoti apmeklēta, tāpēc, ka tajā pašā dienā savu dzimšanas dienu svinēja kāds beļģu puisis Lūkass. Viņš atņēma dažus viesus, kuri būtu ieraduši uz Lindas svinībām. Tā kā starp šīm abām svinībām bija sastopama korelācija, tad vēlāk devāmies uz pilsētas centru, kur atrodas kāds Īru krogs. Kaut gan neesmu nekāds nakts uzdzīves piekritējs, taču šoreiz gribējās mazliet izrauties no ierastās vides.

            Jāsaka, ka kroga apmeklējums bija kaut kas ļoti foršs. Tur sapazinos ar trīs, otrā kursa žurnālistikas studentiem. Ar Emmu, Inesi (Ines) un Rūpi (Roope). Ļoti interesanti cilvēki ar saviem uzskatiem, kā arī man bija aizraujoši arī padalīties ar savu pieredzi. Visvairāk komunicēju ar Rūpi, kā izrādās viņš ir kaislīgs basketbola cienītājs un septembrī apmeklēja Pasaules basketbola čempionu, kas norisinājās Spānijā. Gandrīz visu vakaru norunājām par sportu. Biju ļoti priecīgs, ka beidzot varēju vairāk parunāt ar pašiem somiem, turklāt man ļoti, ļoti paveicās, ka tie tieši bija žurnālistikas studenti. Rūpe pastāstīja, ka šovasar strādāja lielākajā Somijas laikrakstā (Helsingin Sanomat), kur rakstīja dažādus rakstus par futbolu un basketbolu, kā arī intervēja sportistus. Viņš atzina, ka tas bija ļoti vērtīgs laiks viņa turpmākajā karjerā, bet reizē pastāstīja par negatīvo pusi, proti, ka visu vasaru ir jāstrādā, kamēr draugi dzīvojas pa pludmali.

            Vakaram turpinoties notika arī kāds mazs starpgadījums, kurš tieši skāra mani. Tā kā krogā bijām visai daudz cilvēku, tad bija ierobežota kustība. Ja kāds no tālākā galda gribēja tikt, piemēram, uz tualeti, tad man bija jāpieceļas un šis cilvēks sev jāpalaiž garām. Kādā brīdī man pieceļoties, es nejauši ar savu pēcpusi izgāzu pilnu alus glāzi. Protams, kā kārtīgs cilvēks nopirku vietā cilvēkam jaunu alu, bet tai pat laikā biju neizsakāmi dusmīgs uz sevi, jo šī kļūda man izmaksāja sešus eiro. Jā, tik maksā lētākais, vēlreiz uzsveru lētākais alus Īru krogā.

            Ap pulksten diviem bija pienācis mums doties mājās, jo krogu slēdza ciet, diezgan dīvaini, jo Latvijā šajā laikā tieši sāktos visa dzīvība. Bet labi, esmu Somijā, šeit tomēr mazliet citādāka kārtība. Atpakaļ uz kopmītnēm gājām ar Lindu, Rolandu un Emu, kā arī ar abām somu žurnālistikas studentēm. Ar viņām smējāmies par dažādiem vārdiem somiski. Man uzjautrinoši šķita ļoti rupja frāze latviski „Maukas roka” somiski nozīmē „Garšīgs ēdiens”. Vēl Inese man izskaidroja Juvaskulas nozīmi. Viņa teica, ka burtiskā tulkojumā no somu valodas tas nozīmē „Kukurūzas graudiņa ciems”. Visai smieklīgs pilsētas nosaukums. Veiksmīgi nokļuvuši kopmītnēs devāmies pie miera. Lindas dzimšanas diena bija nosvinēta godam! 

Pusdienu kārbiņa ar Rolanda dāvinātajām šprotēm! 

Ceļojums ārpus pilsētas

Pagājušā svētdienā nolēmām, ka jādodas izbraucienā, lai apskatītu Somijas dabu. Vēlējāmies braukt uz vienu no Somijas nacionālajiem dabas parkiem, tomēr beigās izlēmām nebraukt, jo bija visai spēcīgs vējš. Nacionālā parka dabas takas ved pa klintīm, tāpēc nepiemērotos laika apstākļos tā var būt diezgan bīstama. Tā jau laiks bija fantastisks, tikai vējains. Mūsu ceļojums sākās pulksten sešos, jo vēlējāmies paspēt uz saullēktu. 

Tā kā mūsu plāni mazliet mainījies, tad sākumā devāmies uz vietu, kuru mums bija ieteicis Lindai pazīstamais zvejas un medību gids. Ļoti skaista vieta. Neaprakstāms miers un klusums. Rīt saule izgaismoja krāsainās koku lapas. Upē daudzi akmeņi un krāces. Viss kopā – fantastisks skats! Kādu laiku vienkārši baudījām skatu, uzņēmām pāris bildes un devāmies tālāk, proti, kādu kilometru tālāk pie tās pašas upes. Tajā vietā bija krietni vairāk akmeņu, kā noskaidroju, tad upē esot daudz foreles un taimiņi. Ļoti, ļoti gribēs pamakšķerēt, bet nebija līdzi nekādi piederumi, turklāt Somijā vajag atļauju, lai zvejotu foreles un lašus. Šī atļauja esot diezgan sālīta. Arī tur uzņēmām fotogrāfijas, bet tās nebija vairs tik skaistas, jo saule bija pazudusi aiz mākoņiem.

Pēdējais mūsu galamērķis bija klinšu zīmējumi. Aptuveni piecdesmit kilometrus no Juvaskulas atrodas klintis ar senlaicīgiem zīmējumiem. Cik seni tie ir, tā arī nenoskaidrojām. Sākumā domājām, ka zīmējumus būs visai viegli atrast, tomēr šis uzdevums bija krietni komplicētāks. Nācās brist pa mežu un staigāt par mistiskām takām. Nekur nebija nekādas norādes, kur šie zīmējumi varētu atrasties. Jāsaka, ka zīmējumu meklēšana izvērtās par ļoti vērtīgu pasākumu. Atkal nācās redzēt ļoti skaistus dabas skatus. Kad jau kādu laiciņu bijām pakāpelējuši augšup un lejup par klintīm, uz brīdi apstājāmies. Atradāmies klints malā, no kuras pavērās skaists skats – tālumā varēja redzēt biezos un krāsainos somu mežus, lejā atradās milzīgs ezers. Uz brīdi pie sevis teicu: „Wow!”. Šādu skatu dēļ vien ir vērts cīnīties un braukt Erasmusā uz citām zemēm. Atkal uztaisījām daudz bilžu. Jau šķita, ka zīmējumus arī tā neatradīsim, bet beigu beigās Lindai izdevās tos atrast! Visi jau smējāmies, nepagāja ne divas stundas, kad beidzot tos atradām. Atklāti sakot, no zīmējumiem biju gaidījis ko vairāk. Ieraudzījām trīs zīmējumus. Vienā attēlots alnis, otrā – vīri laivā, trešo nevarēju saprast. Un viss. Šo pāris ķēpājumu dēļ tā nopūlējāmies. Bet tas bija to vērts, jo varēju aplūkot šos brīnišķīgos dabas skatus. Pēc tam devāmies atkaļ uz mūsu pilsētu. Pilsētā bijām ap pulksten vieniem, bet biju totāli pārguris, laikam neesmu pieradis pie tik agriem rītiem.