Iepirkšanās un pirmais sniegs

Pirmdien devos uz pilsētas centru, lai iegādātos sev ziemas zābakus, jo kā man zināms, tad šeit mēdz būt diezgan aukstas ziemas. Lai gan pirmdien laiks nebūt nelutināja, proti, bija ļoti auksts, lietains un vējains, tomēr devos zābaku meklējumos. Pilsētas centrā devos uz galveno ielu, kur atrodas lielākie iepirkšanās centri. Protams, vispirms vajadzēja salīdzināt cenas, lai noskaidrotu, kur varu nopirkt labus zābakus par salīdzinoši lētu naudu. Izstaigāju dažus apavu veikalu, bet tad mazliet novirzījos no mērķa. Iegāju jauniešu apģērbu veikalā „H&M”. Tur bija milzīga izvēle vīriešu apģērbam, tāpēc tur izturējos ilgāk. Parasti tā nenotiek, jo man nepatīk garas stundas iepērkoties, lielākoties sameklēju, ko vajag un dodos prom. Protams, šis tas iekrita acīs un piepatikās, tāpēc nolēmu šo to iegādāties. No vienas puses, tas nav bezjēdzīgs pirkums, taču bez tā varēju iztikt. Kad biju iepircis apģērbu, tad beidzot vajadzēja ķeries klāt zābakiem. Devos tālāk pa iepirkšanās ielu. Ieraudzīju iepirkšanās centru ar nosaukumu „Antila” (daudzi noteikti atceras katalogu ar šādu pašu nosaukumu, kur varēja daudz ko pasūtīt). Veikals divos stāvos, arī daudz apģērba, saimniecības preces, bet arī apavi. Mani iepirkšanās bija noslēgusies, jo tieši šajā veikalā atradu un nopirku savus ziemas zābakus. Klusībā gan ceru, ka šeit, man tos tā arī nevienu reizi nevajadzēs uzvilkt kājās!

Otrdienas rīts iesākās pavisam interesanti. Kā ierasti piecēlos, mierīgi pabrokastoju un sāku mācīties. Rakstīju savu mājas darbu nekam citam nepievēršot uzmanību. Te pēkšņi, vienā brīdī paveros ārā pa logu. Snieg! Mani pārņēma neliels šoks, pirmais sniegs un ir tikai 23. septembris?! Bet tai pat laikā sev jautāju, par ko esi pārsteigts? Tā taču ir Somija! Biju priecīgs un gandarīts, ka dienu iepriekš nopirku ziemas zābakus. Visu dienu turpināja stipri snigt un gaisa temperatūra turējās ap nulli. Bet par laimi, jau nākamajā dienā viss sniegs bija nokusis. Tomēr pēkšņais sniegs manī radīja nelielu izbīli.

Esiet sveicināti Somijā! 

 Pirmais sniegs Somijā!

 Iepērkoties uzmērīju brūnas bikses, man gan nepatika. 

 Atradu superīgu vietu ar skaistiem zīmējumiem! 

Kopmītņu kačalka un universitātes bibliotēka

Dienās, kad neapmeklēju universitātes basketbola treniņus, eju trenēties svaru zālē. Par lielu prieku, tā atrodas manas mājas pirmajā stāvā. Man tikai atliek nokāpt pa kāpnēm un esmu klāt. Parasti tur nav daudz trenēties gribētāju. Vakaros gan ir tāds pilnāks, bet es eju pa dienas vidu, parasti ap diviem, trijiem. Interesanti, ka svaru zālē ir četras lielas telpas, kurās izvietoti visdažādākie trenažieri un ekipējums treniņiem. Patīk, ka visi, kas trenējas, ir ļoti godīgi. Kad kāds beidz trenēties, tad vienmēr ekipējumu noliek vietā. Lai nākamajam cilvēkam nebūtu papildus jāpiepūlas. Somi ir laipni, vienmēr sveicinās, bet tai pat laikā, kad viņi trenējas, viņiem vajag savu „telpu”. Bet tā kopumā esmu ļoti priecīgs, ka var pilnvērtīgi trenēties.

Piektdien vajadzēja aiziet uz universitātes bibliotēku. Tā atrodas vienā no trijiem universitātes kompleksiem. Bibliotēka ir trijos stāvos ar milzīgu grāmatu krājumu, ir daudz vietas, kur strādāt, bet tai pat laikā, ir speciāli ierīkota vieta, kur mierīgi vari sēdēt dīvānā un lasīt grāmatu. Tāpat ir vairāki desmiti datoru, lai var rakstīt akadēmiskos darbus. Bibliotēkā var just šo akadēmisko vidi, darbīgumu un dzīvību. Lai gan man šoreiz nebija jāraksta neviens darbs, tomēr kādu laiku pasēdēju pie datora un vienkārši izbaudīju to gaisotni, kas tur ir. Vēl man vajadzēja paņemt dažas grāmatas, kas vajadzīgas vienai no esejām. Tā kā tā bija mana pirmā nopietnā viesošanās bibliotēkā, jo patiešām vajadzēja grāmatas, tad nācās piereģistrēties sistēmā. Devos uz bibliotēkas pirmo stāvu, kur atrodas tās apkalpošanas centrs. Reģistrācija visai vienkārša, bet bija jāuzraksta sava mājas adrese Somijā. Īsti precīzi neatcerējos, bet mēģināju uzrakstīt. Bibliotēkas darbiniece gan man sacīja: „Domāju, ka nedzīvojat sievietē.” Netīšām, biju uzrakstījis somiski „sieviete”, nevis kopmītņu ielas nosaukumu. Protams, teicu, ka neprotu somiski, taču vienalga sanāca diezgan amizanta situācija.

 Neliels ieskats svaru zālē. 

 Dažas bildes no universitātes bibliotēkas.

Esejas, esejas un citas izdarības

Ceturtdien sākās mans otrais priekšmets šeit – living with globalization (seminārs). Pēc kursa nosaukuma nodomāju, ka nu tik ies vaļā lielās diskusijas par globalizāciju, taču nekā. Kurss ir uzbūvēts tā, ka patiesībā tā jēga ir iemācīties rakstīt argumentētu eseju. Ļoti līdzīgi referātam ar visām atsaucēm literatūras sarakstu, utt. Protams, mūsu esejas tēmai jābūt saistītai ar globalizāciju, taču pati globalizācija ir diezgan stiepts jēdziens. Visticamāk, ka rakstīšu par sportu, tomēr pagaidām vēl īsti nezinu kādā aspektā to apskatīšu. Interesanti, ka šo kursu vada tā pati profesore, kura pasniedz man somu sabiedrības kursu. Tā kā viņa ir no Lietuvas, varbūt kaut ko varēšu dabūt pa blatu, taču nedomāju, ka tas šeit strādā. Par skaistām acīm Somijā neko nedod, viss ir jānopelna!

Pirmie divi kursi un abos būs jāraksta esejas, labi, vismaz iemācīšos rakstīt kārtīgu eseju zinātniskā angļu valodā, nav ļaunuma bez labuma. Vēl viens pluss ir tas, ka arī šajā kursā nebūs eksāmena, uzraksti eseju un esi ieguvis savus kredītpunktus, kas patiesībā nav slikts variants.

Ceturtdien savā e-pastā saņēmu ļoti interesantu ziņu, proti, man atrakstīja meitene, kura nedēļu atpakaļ nokrita ar velosipēdu. Izrādās, ka viņai bija smadzeņu satricinājums. Meitenei kādu laiku nācās gulēt mājās, taču viņa atzina, ka viss ir labi un var doties atpakaļ uz universitāti. Protams, viņa vēlreiz pateicās, ka nepagāju garām.

E-pasts no meitenes.

Šodien, proti, svētdien beidzot ar istabas biedru kopīgi uztaisījām picu. Bijām jau vairākas reizes šo ideju apsprieduši. Pirms tam gan devāmies uz veikalu iepirkt pārtiku nedēļai, tagad ledusskapī vairs nav vietas nekam. Teikšu atklāti, visai patīkama sajūta, ka ledusskapis ir pilns! Uz veikalu mūs aizveda latviešu meitene Linda, kura šeit studē maģistros arī kā apmaiņas studente. Lindas specialitāte ir bioloģija. Ļoti priecājos, ka sapazinos ar vēl kādu latvieti šeit, uzreiz ir vieglāk, jo varu parunāt dzimtajā valodā, turklāt viņai ir mašīna, kas krietni atvieglo manu tikšanu uz veikalu. Iespējams, ka kādu dienu visi kopā aizbrauksim uz Tamperi, laiks rādīs. Pēc tam, kad bijām ar Matiasu un Lindu iepirkušies, beidzot varējām ķerties pie picas. Istabas biedrs sagatavoja picas pamati. Viņš ar raugu un miltiem pagatavoja mīklu, tikmēr es sagriezu visas picas sastāvdaļas – papriku, sēnes, šķiņķi, ananāsus, sīpolus, salami desu. Ar kečupu noklājām picas pamatni, uzbērām sieru un visas sastāvdaļas, pica bija gatava likšanai krāsnī! Pēc neilga brīža ieradās Linda, kuru arī bijām uzaicinājuši uz picas baudīšanu. Laikam nemanot, bija pagājušas 20 minūtes, pica gatava! Protams, ka pirms tās ēšanas ir jāuztaisa pašiņš! Picas bija izdevušās lieliskas, ne velti saka, ka vīrieši ir labākie pavāri, arī šoreiz tieši tas pierādījās! 

 Pašiņš ar picu. 

 Matiass darbībā. 

Mūsu lieliskais kopdarbs! 

Pastaiga pa pilsētu

Vakar devos nelielā pastaigā pa pilsētu, jo kārtējo reizi, daba priecēja ar fantastisko un silto laiku. Šoreiz uz centru devos pa citu ceļu, nevis kā ierasti. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš sevi uzskata par topogrāfisko idiotu. Es varētu pat trīs priedēs apmaldīties. Tomēr nebija tik traki. Somi visu ir uztaisījuši visai vienkārši, lai nebūtu pārāk jālauza galva par to, kur atrodies. Turklāt, mani fascinē, ka pilsēta ir tā izveidota, ka tajā atrodas daudz mežu teritorijas. Kādā brīdī vari vienkārši aizbēgt no cilvēkiem un aiziet jaukā pastaigā. Interesanti, ka tieši šajā sakarā vakar redzēju zaķi, kurš manāmi bija apjucis. Zaķis izskrēja no vienas meža malas, bet te pēkšņi atradās daudzstāvu mājas pagalmā, bet viņam par laimi aiz tās atkal sākās mežs, tāpēc potenciālās briesmas no cilvēkiem un pilsētas ātri vien bija novērstas. Vēl mani pārsteidza, ka pilsēta skaitās diezgan paliela gan pēc teritorijas, gan pēc iedzīvotāju skaita (Juvaskula ir Somijas piektā lielākā pilsēta ar 116 tūkstošiem iedzīvotāju), taču realitātē šo cilvēku daudzumu nemana. Tik un tā pilsēta šķiet klusa un mierīga.

Vakar pastaigas laikā uzgāju kādu brīnišķu vietu, kur var mierīgi apsēsties un padomāt vai palasīt grāmatu. Tas ir kā mazs skvērs, ir strūklaka un daudz skaistu augu. Taču mani apbēdināja doma, ka drīz sāksies ziema, un tad šeit vairs atnākt nevarēs.

Tālāk devos uz pilsētas centru. Šī pilsēta ir ideāla priekš tādiem cilvēkiem, kuri mīl fast food, jo pilsētā ir „McDonald`s”, „Hesburger”, „Burger King”, „Subway”, utt. Ja man būtu vairāk naudas, noteikti arī būtu biežs viesis šajās iestādēs, taču maciņš ir mazliet par plānu. Sev gan nosolījos, ka pirms braukšanas prom aiziešu paēst uz „Burger King”, jo tur nekad neesmu ieturējis maltīti. Tāpat centrā ir iepirkšanās iela, kur izvietoti visi populārākie un atpazīstamākie veikali, piemēram, „H&M”, „Jack&Jones”, u.c. Ir arī vairāki iepirkšanās centri un, protams, bāri, kafejnīcas. Katrā ziņā, pilsēta ir ideāls ceļojuma galamērķis! Izmetu vēl nelielu līkumu un devos atpakaļ uz kopmītnēm, jo pulksten 20:30 ir piķa melna tumsa. Vēl interesanti, ka dažviet pilsētā pēc pulksten astoņiem izslēdzas luksofori, autovadītājiem jāvedas pēc ceļa zīmēm, vai pēc labās rokas principa. Iebraucējus tas noteikti var samulsināt.

 Skaistais skvērs pilsētā. 

 Šo bildi vienkārši nevarēju neielikt! 

Ēšanas paradumi un ēdiena gatavošana

Somijā esmu sācis brokastot, Latvijā to nekad nedarīju. Varbūt no veselības viedokļa tas ir labi, bet no otras puses, esmu sācis vairāk ēst, kas, savukārt, ir otra galējība. Pusdienās parasti pagatavoju kaut ko nopietnāku. Lielākoties tie ir rīsi, makaroni ar vistu vai malto gaļu un dārzeņiem. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc nejūtu nekādu apgrūtinājumu to darot. Turklāt, ēst ārpus mājās ir ļoti dārgi, protams, izņemot universitātes kafejnīcu ar tās episkajām kompleksajām pusdienām.

Tā kā parasti ceļos ap pulksten vienpadsmitiem, tad brokastis ir stundu vēlāk. Pusdienas gatavoju ap pulksten trijiem, bet parasti uztaisu tā, lai pietiek arī vakaram. Vakarā vienkārši varu atsildīt ēdienu un nav nekādu problēmu.

Interesanti, ka es darbojos pa virtuvi katru dienu, turpretim savu istabas biedru tur esmu manījis tikai pāris reizes. Situācija gan sāk mazliet uzlaboties, jo viņš mazliet apslima un sāka gatavot sev zupas. Bet tā pārsvarā viņš taisa salātus vai izvāra makaronus, neko vairāk. Viņš kā triatlonists ļoti seko līdzi savam uzturam, puisis vispār uzturā nelieto saldumus. Vienu dienu piedāvāju viņam šokolādi, čalis gandrīz palika dusmīgs, jo viņu kārdināju, bet viņš nedrīkst. Matiass gan atzina, ka viņam ļoti garšo saldumi, un, ka agrāk tos ēda kā maizi, bet tagad no tiem ir gandrīz atsacījies. Tā neko puisim raksturs! Labprāt iemācītos pagatavot kādu desertu, jo šobrīd to neprotu. Uztaisītu nopietnu pamatēdienu un vēl, piemēram, uzceptu kādu kūku, tas būtu superīgi! Tad varētu rīkot „gandrīz ideālās vakariņas” pie sevis! 

 Tā parasti izskatās mana maltīte. 

Pirmā lekcija jaunajā augstskolā

Piektdien, beidzot bija mana pirmā lekcija. Biju patīkami satraukts par to kā tā izvērtīsies! Lekcija bija priekšmetā - Perspectives on the finnish society in interconnected world. Būtībā kurss ir par to, kā Somijas tauta funkcionē, un kādas ir tās attiecības ar pasauli (globalizāciju). Pirms lekcijas sākuma profesore, mūs iepazīstināja ar kursa prasībām, proti, uzdevumiem, kuri jāveic, lai nokārtotu kursu. Apmeklējums šai lekcijai ir obligāts, tas sastāda daļu no atzīmes, kursam nav eksāmena, taču katram ir jāraksta mācīšanās blogs (learning blog), pārdomas par katras lekcijas saturu (10 – 15 lpp). Kā arī katram ir jāuzraksta argumentēta eseja par kādu paša izvēlētu, bet ar profesoru saskaņotu tēmu. Arī tās apjoms ir desmit līdz piecpadsmit lappuses. Interesanti, ka katru lekciju pie mums būs kāds vieslektors, kurš stāstīs par kādu noteiktu tēmu. Šoreiz tas bija par to kā dzīvo somi. Par tautas vēsturi, paaudzēm un industrializāciju.

Jāsaka, ka lekcija bija pārbāzta ar pārāk lielu informāciju, kuru bija grūti uztvert. Taču ļoti patika viens no uzdevumiem, proti, bija jāsadalās pa pāriem, un jāuzraksta divas lietas, kas, mūsuprāt, raksturo somus. Es uzrakstīju, ka somi ir pragmatiski un laimīgi. Kad bijām to izdarījuši, pasniedzēja nolasīja mūsu atbildes un komentēja vai tas tā patiešām ir. Daudziem somi asociējas ar pirti, ezeriem, aukstumu, labu izglītības sistēmu, labu sociālo sistēmu, rūpēm par dabu, pieklājību, precizitāti, utt. Interesanti, ka dzīvojot šeit, arī es ievēroju, ka somi ir ļoti pieklājīgi, precīzi, taču reizē viņi ir visai rezervēti un pragmatiski. Man kā apmaiņas studentam ir jāuzsāk saruna ar somiem, tiklīdz es to izdaru, viņi uzreiz atveras. Kad sadraudzējas ar somiem, viņi tiešām var kļūt par labiem un uzticamiem draugiem. Tā kā viņu sākuma rezervētība ir saprotama. Esmu patīkami satraukts, lai nākamajās lekcijās vēl kaut ko vairāk uzzinātu par somiem! 

Nepatīkamais starpgadījums

Kādu dienu pēc basketbola treniņa universitātē devos mājās, taču pa ceļam atgadījās kaut kas pavisam nelāgs. Mierīgi klausījos mūziku austiņās un priecājos par skaisto un silto laiku, kad pēkšņi manā acu priekšā kāda meitene apkrita ar velosipēdu! Protams, ne mirkli nedomājot, steidzos viņai klāt un jautāju vai viss kārtībā. Meitene bija manāmā šokā, taču teica, ka viss ir labi. Tomēr no malas tā neizskatījās. Viņa no kritiena bija pārsitusi uzaci, kura visai stipri asiņoja, kā arī nolauzusi zobu, un viņas drēbēs bija caurumi. Arī viņas divritenis bija cietis, bet, protams, štrunts par riteni, galvenais, lai meitenei viss būtu labi!

Pēc kāda brīža pie mums pienāca trīs aziātu meitenes, kuras cietušajai iedeva salvetes, lai notīrītu asinis. Kopā ar aziātu meitenēm jautājām, kā viņa nokrita. Meitene sacīja, ka mierīgi braukusi, bet te pēkšņi kaut kas noticis ar velosipēda bremzēm, un viņai sasvārstījās stūre, zaudēja kontroli pār divriteni un nokrita. Tā kā meitenes stāvoklis izskatījās visai nopietns jautāju vai nevajag izsaukt ātro palīdzību. Meitene pati saviem spēkiem sazvanīja ātro palīdzību, tikai atlika gaidīt. Aziātu meitenes devās prom, taču mums bija jādodas uz pavisam netālo autobusa pieturu, kur ātrā palīdzība piebrauks. Viņa pateicās par to, ka nepagāju garām, apstājos un palīdzēju. Es viņai atbildēju, ka, manuprāt, jebkurš normāls cilvēks šādā situācijā apstātos un palīdzētu! Vēl meitene atzina, ka šis nav viņas pirmais nelaimes gadījums ar velosipēdu, gadu atpakaļ viņa krita un ļoti sasita celi. Viņa sacīja, ka kopš tā laika, viņai nesevišķi iet pie sirds divriteņa izmantošana. Gaidot, vēlreiz meitenei pārjautāju vai viss ir labi, vai nereibst galva, kā arī ieteicu apsēsties autobusa pieturā, nevis stāvēt kājās. Pēc neilga brīža, aptuveni piecām minūtēm, ieradās ātrā palīdzība. Meitene vēlreiz pateicās un varējām šķirties. Ļoti ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā. Morāle no šī negadījuma – esiet uzmanīgi, braucot pat ar divriteni! 

Cenas un dzīves dārdzība Somijā

Nepastāstīju par cenām. Otrajā dienā, kad biju šeit, vajadzēja aiziet uz veikalu un šo to nopirkt. Teikšu godīgi, pastaigājot pa veikalu un ieraugot cenas, biju uz pauzes. Protams, biju gatavojies, ka būs dārgi, bet cenas tomēr mani pārsteidza. Minēšu dažus piemērus. Pusotra litra ūdens pudele – 1, 50 €, viens litrs sulas – 2,50 €, viens litrs piena – 3 €, maizes kukulis – 2 €, viens kilograms cūkgaļas – 8 €. Par alkoholu nerunāsim, piemēram, viens litrs „Jaegermeister” maksā 42 €!!! Pirmajā nedēļā iztērēju 140 €! Tas ir tikpat daudz, cik parasti Latvijā iztērēju mēneša laikā. Tomēr tajā visā ir mazs cerības stariņš. Juvaskulā atrodas lielveikals „Lidl”, kas skaitās Eiropā lētākais lielveikals. Mūsu valodā runājot, „Supernetto” variants. Pirmo reizi mūžā iepirku pārtiku veselai nedēļai. Eiropā tā ir visai ierasta prakse, bet ne pie mums. Sapirkos un iztērēju tikai 30 €, tas vieš cerību, ka tomēr beigās nebūs jāēd sausās zupiņas. 

Sports un brīvais laiks

Pirmā skolas nedēļa man sākusies pavisam jauki, jo uz skolu jāiet tikai piektdien, tas nozīmē, ka man vēl joprojām ir neliels vasaras turpinājums. Katru dienu ceļos cikos gribu, pēcpusdienā eju uz basketbola treniņiem vai uz svaru zāli, kas atrodas manas mājas pirmajā stāvā (pats dzīvoju septītajā), vakaros, savukārt varu skatīties Pasaules čempionātu basketbola vai Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles futbolā. Šāds brīvdienu režīms gan man ir tikai pagaidām, sākot ar oktobri sāksies nopietnā mācīšanās. Latvijā, protams, normāli, ka skola būtu sākot no 1. septembra līdz 20. decembrim. Taču šeit ir pavisam citādāka sistēma. Katram studiju kursam ir savs laika periods, kurā tas notiek un students var iegūt savus kredītpunktus, jeb nokārtot kursu. Piemēram, istabas biedram ir kurss, kurš notiek nedēļu, lekcijas ir divreiz dienā un beigās eksāmens. Skat, un nedēļas laikā esi ieguvis 5 ECTS (3,5 kredītpunkti Latvijā)! Tāpēc arī man septembris ir krietni brīvs. Tomēr gan oktobrī, gan novembrī uz universitāti būs jāiet katru dienu. 

 Skaistais laiks nudien lutina! 

Rudens sāk kokiem krāsot lapas.

Sporta diena universitātē

Sestdien, proti, 6. septembrī, universitāte rīkoja sporta dienu. Jebkurš universitātes students varēja iesaistīties, pat, ja nebija iegādājies sporta uzlīmi. Programmā bija joga, fitness, aerobika, protams, man šīs meitenīgāks nodarbes īsti neinteresēja, tāpēc devos uz zāli, kurā bija bumbu sporta veidi. Sākumā domāju, ka būs iespēja, piemēram, spēlēt basketbolu, futbolu, volejbolu, utt. Tomēr nekā! Sporta dienas organizatori bija izveidojuši stacijas. Piemēram, dots laiks viena minūte, jāiemet pēc iespējas vairāk soda metieni, bet pēc bumbas jāskrien pašam, ja aizmet garām. Stacija, kurā jāmet pa florbola vārtiem, taču mērķis ir raidīt pēc iespējas spēcīgāku metienu. No laukuma centra ar lakrosa nūju jāraida bumbiņa vārtos. Vēl vienā stacijā ar futbola bumbu pēc iespējas ātrāk jāiziet šķēršļu trase. Interesanti, ka stacijās varēja piedalīties vairākas reizes, nebija noteikts limits. Protams, devos uz to staciju, kur basketbolam tuvāka. Pirmajā mēģinājumā minūtes laikā grozā raidīju četrus soda metienus, nebija traģiski, tomēr zināju, ka varu labāk. Aizgāju pamēģināt citas stacijas. Florbola stacijā neuzmetu visai spēcīgi, bumbiņa lidoja ar 91 kilometru stundā. Pa to laiku jau soda metienu stacijā kāds minūtes laikā grozā sameta sešus soda metienus. Nebija divu domu – tas bija jāpārspēj. Šoreiz savu pirmo rezultātu dubultoju, proti, vienas minūtes laikā grozā sabēru astoņus soda metienus! Tajā dienā tā arī paliku nepārspēts, mazs mierinājums man. Beigās tomēr izdevās sarunāt ar organizatoriem, ka varam uzspēlēt basketbolu, bija ļoti forši! Visi, kas gribēja spēlēja. Sporta dienā tikai vēlreiz pierādījās, ka sports vieno cilvēkus, vienalga kādu nāciju, rasi un tautu pārstāvi! Cepums universitātei par šādu dienu un ceru, ka tā rīkos vēl kādu. Kopsavilkums par sporta dienu universitātē. Sodiņi basketbolā – mana maizīte! J

Ievada programmas turpinājums, viss jaunais un iedzīvošanās

Nākamajā dienā mūs iepazīstināja ar universitātes valodas centru un piedāvāja apgūt somu valodu. Es tomēr izlēmu, ka nemācīšos somu valodu, jo tas uzreiz radīs problēmas ar studiju kursu apjomu. Frāzes kā „sveiki” un „paldies” jau esmu iemācījies. Pagaidām ar to pietiek. Tālāk sekoja lekcija par studentu pilsētiņām, kuras Juvaskulā ir divas. Stāstīja par visiem noteikumiem, kas jāievēro, tas jau tikai normāli. Visas lekcijas bija visai īsas, aptuveni 20 minūtes. Katrs atbildīgais cilvēks maksimāli īsi un kodolīgi centās pasniegt savu sakāmo, taču nezaudējot informatīvo pusi.

Pēc studentu pilsētiņu pārstāvjiem turpināja meitene, kura pārstāv pilsētas riteņbraucēju biedrību. Cik novēroju, ka tad pilsētā ļoti daudz cilvēku braukā ar velosipēdu. Līdzīgi kā tas ir Nīderlandē, vairāk riteņbraucēju nekā gājēju. Pēc meitenes lekcijas par ceļu satiksmes noteikumiem un drošības pasākumiem riteņbraucējiem, bija laiks pusdienu pārtraukumam. Devāmies uz netālo studentu ēdnīcu. Rindas bija ļoti garas, taču, iespējams, tas tāpēc, ka tā esot visiecienītākā studentu ēstuve universitātē. Kompleksās pusdienas studentiem maksā tikai 2, 60 € un var visai kārtīgi paēst!

Kārtīgi pieēdušies, devāmies atpakaļ klausīties lekcijas. Turpinājumā sekoja lekcija, kura mani interesēja visvairāk – universitātes sports. Universitāte piedāvā visai plašu sporta veidu klāstu, taču biju visai sarūgtināts, ka universitātei nav savas basketbola komandas. Tomēr tiek piedāvāta alternatīva, trīsreiz nedēļā ir iespēja iet spēlēt basketbolu, ko noteikti izmantošu! Jāpiebilst, lai varētu iesaistīties visos universitātes treniņos, ir jāiegādājas sporta uzlīme, kas maksā 35 eiro par semestri.

Pēdējā lekcija bija ar nosaukumu „kā izdzīvot Juvaskulā”. Savā pieredzē dalījās angļu valodas profesors, kurš pirms vairākiem gadiem ieradās šeit no Itālijas. Viņš pastāstīja par pielāgošanos laika apstākļiem, piebilstot, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepareizs apģērbs! Kā arī mūs aicināja, maksimāli iesaistīties visos pasākumos, kuri saistīti ar vietējās kultūras iepazīšanu. Visai smieklīgi bija, ka viņš palūdza kādam no auditorijas apģērbties siltajās ziemas drēbēs, kuras itālis bija paņēmis līdzi. Piekrita kāda meitene, kura sacīja, ka viņai ir auksti. Uzvelkot visas drēbes un zābakus, kurus bija profesors sagādājis, meitene izskatījās ļoti amizanti, taču vēl smieklīgāk bija tas, kā viņa mocījās tās novilkt. Ar to noslēdzās mūsu lekcijas, taču tas nebija viss.

Visbeidzot, mūsu mentors jeb manā gadījumā mentore Anna – Maija, parādīja visas universitātes kompleksus. To skaitā bibliotēku, studentu savienības biroju, utt. Aizmirsu pateikt, ka bez manis, Annai bija vēl pieci cilvēki, kuriem viņa ir mentors. Viktorasam – lietuvietim, kurš studē Nīderlandē, Žanettei – meitenei no Čehijas, Ivonnei un Regīnai – meitenēm no Vācijas, un Jiou – meitenei no Taivānas. Tādā mazā bariņā visu laiku arī turamies kopā. Interesanti, ka manā fakultātē studēs Viktoras, Ivonne un Jiou. Tā kā četri no sešiem studēs sociālo zinātņu fakultātē. Izstaigājām visu apskatījām, protams, viss ļoti skaists un moderns. Ļoti patīk šī universitāte. Ar šo mazo ekskursiju beidzās mūsu diena.

Nākamajā dienā bija dažas lekcijas, bet būšu atklāts, tās nebija ļoti aizraujošas, jo stāstītāji runāja diezgan monotonā balsī. Mūs informēja par universitātes datoru tīklu, par bibliotēku, par studentu veselības aprūpi, kā arī par studentu savienību. Par studentu savienības lekciju gan pastāstīšu mazliet vairāk. Kā jau iepriekš biju minējis, tad Somijā par universitāti nav jāmaksā, vienīgais maksājums, kurš ir jāveic, 110 eiro gadā par studentu savienību. Kā atzina pašas studentu savienības pārstāves, tad viņu gada budžets ir septiņi MILJONI eiro! Padomājiet, kāds budžets ir tikai studentu savienībai, interesanti, cik tad ir pašai universitātei!!?? Tomēr par studentiem šeit ļoti domā un visu laiku tiek pārstāvētas viņu intereses.

Piektdien bija pēdējā ievada programmas diena. Tajā bija paredzēts, ka katrs apmeklējam savu fakultāti. Mēroju sešus kilometrus uz fakultāti. Tā kā šeit ir ļoti skaists laiks, tad par pastaigu nesūdzējos. Sociālo zinātņu fakultātē studēs tikai 32 apmaiņas studenti, kas ir visai maz, jo kopumā esam 300 apmaiņas studenti. Lielākais vairākums studēs biznesu un ekonomiku. Fakultātē bija neliela informatīva lekcija, ko vadīja Kirsi Torkkola. Viņa ir sociālo zinātņu fakultātes koordinatore. Pastāstīja par kursiem fakultātē, kā arī uzsvēra, ka universitāte ļoti nāk pretim apmaiņas studentiem sakarā ar šiem kursiem. Vēl mums pastāstīja, ka katram studiju novirzienam, piemēram, socioloģijai, filozofijai, psiholoģijai ir sava studentu biedrība. Ar šo mazo informatīvo lekciju noslēdzās vizīte fakultātē. Varēja doties uz kopmītnēm un izbaudīt brīvdienas! 

 Kompleksās pusdienas universitātes ēdnīcā maksā tikai 2,60 €!

 Visai skaisti skati paveras ceļā uz fakultāti.

Studentu savienības gada budžets ir septiņi miljoni eiro! 

Pirmā diena universitātē un ievada programma apmaiņas studentiem

Diena sākās ar kopmītņu līguma parakstīšanu, pēc tam piedalījāmies Juvaskulas Universitātes semestra atklāšanas pasākumā. Bija iespēja iesaistīties dažādās ar universitāti saistītās biedrībās, pulciņos un klubos, piemēram, regbija komandā, vai apmaiņas studentu klubā, līdzi kā tas ir Amerikas lielajās universitātēs. 

Pēc šī atklāšanas pasākuma devāmies uz citu universitātes bloku, kas atrodas vēl tālāk pilsētā. Tajā veicām reģistrāciju universitātes sistēmai, līdzīgi kā Latvijas Universitātē tas ir LUIS. Blakus reģistrācijai atradās kafijas galdi, bez maksas varēja cienāties ar kafiju un kūku. Pēc tam sekoja vairākas informatīvas lekcijas un mūsu oficiālā sveikšana jaunajā universitātē. Kāda no universitātes pārstāvēm dalījās savā pieredzē par pavadīto laiku Spānijā, kad viņa pirms desmit gadiem bija tur. Viņa sacīja, ka sākumā viss ir forši jauki, jo beidzot viņa bija prom no saviem vecākiem, tieši tāpat kā tas ir ar mums, tomēr viņa jokoja, ka noteikti kādā aukstā un tumšā ziemas dienā, mēs būsim noilgojušies un sauksim pēc mammas! Kā arī viņa brīdināja par aukstajām somu ziemām, taču piebilda, ka mums vēl ir laiks aizbraukt pie ziemassvētku vecīša uz Lapzemi, un palūgt viņam siltu mēteli un zābakus. Tāda bija viņas ievadruna, ļoti uzmundrinoša un jautra, kas mūs visus patiesi atvēra. 

Tālāk sekoja lekcija par būtiskāko informāciju, piemēram, par reģistrēšanos kursiem, vērtēšanas sistēmu, mācīšanās veidiem un eksāmenu tipiem. Interesanti, ka Somijā nekur nav mutiskie eksāmeni! 

Savukārt pēc tam sekoja visai aizraujoša lekcija par kultūršoku. To vadīja kāds doktorantūras students, kurš pirms sešiem gadiem ieradās šeit no Ķīnas. Viņš dalījās ar savu pieredzi dzīvojot šeit. Gan par pirmajiem iespaidiem, par iedzīvošanos pilnīgi citā kultūrā, par stereotipiem, kā arī par atšķirībām augsta un zema konteksta kultūrām. Kā arī rādīja Hofštetes piecu dimensiju modeli (mani kursa biedri ļoti labi to atceras no Skudras lekcijām!). Kopumā ļoti interesanta un noderīga lekcija. 

Tālāk devāmies uz universitātes rīkotu pikniku, kur ēdienu uzsauc pati universitāte, nekur Latvijā neko tādu neredzēt! Izvēlē bija tikai veselīgs ēdiens, nebija gaļas, kas priekš manis bija vilšanās. Visi kopā uzēdām. Kad paēdām daži puiši no sporta fakultātes bija sagatavojuši konkursu. Futbola vārtos salikti mērķi, katram iespēja izdarīt trīs sitienus, ja divas reizes tiek trāpīts pa mērķi, var vinnēt pilsētas futbola komandas šalli. Es, protams, arī pamēģināju, taču diemžēl pie šalles netiku. Ar to mūsu diena universitātē bija noslēgusies un varējām doties atpakaļ uz kopmītnēm. 

 Atklāšanas pasākumā varēja pieteikties dažādiem klubiem, organizācijām, utt. 

 Uz atklāšanas dienu bija ieradušies simtiem Juvaskulas Universitātes studentu.

 Visi studenti priecīgi, ka universitāte uzsauc pikniku! 

Šāds bija rīkotais konkurss. 

Dzīve kopmītnēs un jaunais istabas biedrs

Kopmītnes atrodas aptuveni trīs ar pusi kilometrus no pilsētas centra, savukārt līdz fakultātei mērojams visai tāls ceļš, proti, seši kilometri. Dzīvoju studentu pilsētiņā „Kortepohja”, blakus atrodas veikals, kā arī studentu savienības birojs, jo kopmītnes pieder tieši studentu savienībai. Istabā dzīvojam divi cilvēki, bet katram ir sava nodalīta istaba. Uz diviem cilvēkiem ir sava virtuve un vannas istaba. Istabās ir daudz vietas, kur nolikt mantas. Tā nav liela, tomēr visai kompakti tiek izmantota visa iespējamā vieta. Par istabu maksāju 250 eiro mēnesī, bet cenā iekļauta samaksa par ūdeni, elektrību un internetu. Papildus ir tikai jāmaksā par veļas mazgāšanu.

Jaunais istabas biedrs ir metru un deviņdesmit piecus centimetrus garais, staltais, zilacainais puisis no Vācijas. Viņu sauc Matiass. Viņš tāpat kā es mācās trešajā kursā. Vācijā viņš mācās Nirnbergas Universitātē, kur studē ekonomiku. Sākumā šis garais puisis man atgādināja basketbolistu, protams, garā auguma dēļ, tomēr parunājot mazliet vairāk izrādās, ka Matiass nodarbojas ar triatlonu. Tie, kuri nezina, kas ir triatlons, paskaidrošu mazliet sīkāk. Triatlons ir sporta veids, kurš sastāv no trim sporta veidiem, proti, skriešanas, peldēšanas un riteņbraukšanas. Kā pats Matiass jokoja, tad triatlonisti ir cilvēki, kuriem ir garlaicīgi ar vienu sporta veidu, tāpēc viņi dara trīs uzreiz. Tomēr sports nav vienīgā mūsu kopīgā interese. Arī Matiass jau no bērnu dienām dzied, kas zina, varbūt kopā uzdziedāsim kādu dziesmu. Katrā ziņā, brīdināju viņu, ka mēdzu dziedāt dušā, taču vācietis atmeta, ka tas pilnīgi viņu netraucējot. Vēl viens no iemesliem, kāpēc jau no paša sākuma mums abiem izveidojās labs kontakts, bija tas, ka protu vācu valodu. Matiasu ļoti uzjautrināja, ka runājot angliski, ik pa brīdim spēju iestarpināt dažus vācu vārdus, vai izteicienus, tas viņam kaut uz brīdi lika sajusties kā mājās. Vakar kopā devāmies uz lielveikalu, iegādājāmies pašas nepieciešamākās lietas ikdienas dzīvei, piemēram, sāli, cukuru, trauku mazgājamo līdzekli, kā arī lietoto preču veikalā nopirkām pannu. Jau vienas dienas ietvaros uzzināju tik daudz jauna par šo puisi. No visas sirds varu teikt, ka man ir ļoti paveicies ar savu jauno istabas biedru! 

 Istabā ir visai daudz vietas. Gulta visai vienkārši, taču ērta. 

 Katram istabā ir šāds skapis. 

 Virtuve ir ļoti maza, taču omulīga un jauka.

 Ledusskapis ir pietiekami liels, ļoti daudz var salikt iekšā. 

Vannas istaba arī ir neliela, tomēr viss nepieciešamais ir tur.