svētdiena, 2014. gada 16. novembris

Pie Rolanda Tamperē

Sestdien agri no rīta devos ciemos pie Rolanda uz aptuveni 140 kilometrus attālo Tamperes pilsētu. Braucu ar divstāvīgu autobusu. Interesanti, ka ar lēto autobusa kompāniju ceļojums man turp un atpakaļ izmaksāja tikai 12 eiro (lētāk nekā turp un atpakaļ no Kuldīgas uz Rīgu). Jāsaka, ka arī šoreiz neiztika bez starpgadījumiem. Izrādās, ka šis autobuss nebrauc uz Tamperes autoostu, bet pasažierus izlaiž pilsētas nomalē, es, protams, to nezināju. Biju pilnīgi pārliecināts, ka autobuss brauc uz autoostu, tāpēc biju izbrīnīts, tāpat kā Rolands. Bet visai ātri spējām šo situāciju labot. Pēc 15 minūtēm Rolands jau bija klāt, varējām doties pie viņa. Rolands dzīvo visai patālu no pilsētas centra, aptuveni 10 kilometrus. Tāpat kā es arī viņš dzīvo studentu kopmītnēs, taču Rolanda dzīvoklis atrodas 12. stāvā. Labi, ka Somijā visur ir lifti, tad nav problēmu, nospied pogu un esi jau klāt. Dzīvoklī mazliet ir atšķirības salīdzinot ar manu mājvietu Juvaskulā. Rolandam ir vēl divi dzīvokļa biedri, ļoti milzīga virtuve un krietni lielāka vannas istaba, arī viņa istabā ir vairāk plašuma. No Rolanda dzīvokļa logiem paveras fantastisks skats – var redzēt visu Tamperi! Rolands man izrādīja dzīvokli, pēc tam pabrokastojām un varējām doties pilsētas izpētē!
Rolands man bija izkātojis autobusa karti (līdzīgi e-talonam), lai varētu par brīvu izmantot sabiedrisko transportu, jo citādāk viens brauciens man izmaksātu 2,50. Ar autobusu braucām uz pilsētas centru, taču izkāpām pāris pieturas no tā, lai varētu vairāk pastaigāt. Abi apskatījām dažas krāmu bodes, kurās var iegādāties dažās lietotas preces, bet jāsaka, ka tur var atrast daudz labu un noderīgu lietu par salīdzinoši zemām cenām. Kā Rolands man pastāstīja, tad šādi veikali Somijā ir ļoti populāri un tajos iegriežas daudz cilvēku. Pēc tam varējām doties tālāk, Rolands mani izvadāja un pastāstīja par pilsētu centru, viņš man gan centās iestāstīt, ka Tamperē nav interesantu un skaistu vietu, ko redzēt, bet viņš mani nepārliecināja. Tamperes centrs ir ļoti skaists, jāsaka, ka visai moderns, jo Tampere ir trešā lielākā Somijas pilsēta. Rolands mani izvadāja pa populārākajām un apmeklētājām pilsētas vietām, viņš parādīja savas skolas veco atrašanos vietu (Tamperes Universitāte šobrīd pārceļas uz citām telpām). Tā atradās pašā pilsētas centrā, vecas rūpnīcas telpās. Kā Rolands atzina, telpas bija ļoti labas un mājīgas, bet izmaksāja skolai pārāk dārgi savas atrašanās vietas dēļ, tāpēc skolai nācās pārvākties. Pēc tam pastaigājām pa dažiem parkiem, ieelpojām svaigo gaisu un baudījām skaisto un sakopto vidi. Tālāk iegājām kādā veikalā, kur nopirku dažas pastkartes ar Tamperes skatiem. Aizgājām līdz Tamperes stadionam, tā arī ar Rolandu netikām gudri, vai tajā spēlē arī futbolu, bet katrā ziņā stadions visai liels ar aptuveni 15 tūkstošu skatītāju vietu. Izskatījās visai jauns un moderns stadions. Turpinot, pilsētas izrādīšanu Rolands man apsolīja aizvest uz vietu, kur var redzēt pilnīgi visu Tamperi, un tas nebija viņa dzīvoklis. Devāmies iekšā kādā viesnīcā un uzbraucām uz ēkas 25. stāvu, kurā atrodas restorāns, kā arī izveidota slēgtā terase ar milzīgiem stikla logiem no kurienes paveras skats uz visu Tamperi. Tiešām ļoti skaisti! Interesanti, ka šo skatu apskatīja ļoti daudz cilvēki tādi kā mēs, kuri nemaz viesnīcā neuzturas, bet vienkārši grib apskatītes iespaidīgo ainavu.
Pēc pilsētas centra apskatīšanas abi ar Rolandu braucām, lai apskatītu veikalu „IKEA”, jo nekad nebiju tajā bijis, turklāt Rolands sasolīja, ka veikalā strādā daudz skaistu meiteņu, nevarēju nebraukt. Veikals ļoti milzīgs, manuprāt, tur var nopirkt pilnīgi visu, kā arī tur var mierīgi apmaldīties un ātri apjukt. Ar Rolandu visai ātri izstaigājām veikalu, aptuveni kādā pusstundā, bet ejot neapstājoties. Vērts piebilsts, ka kā jau sestdienas dienā „IKEA” bija pārpildīts ar cilvēkiem. Izstaigājot visu veikalu secinājām, ka īsti nav nevienas skaistas meitenes, Rolands arī bija pārsteigts, jo kad viņš tur bija aprīlī situācija bija visai cita. Abi nospriedām, ka personāla daļas cilvēks ticis atlaists un vietā pieņemta kāda feministe. Interesanti, ka „IKEA” ir sava ātrā ieskrietuve, kur var nopirkt hotdogus, karstmaizītes, saldējumu, utt. Abi nopirkām hotodus, viens hotdogs maksāja tikai piecdesmit centu. Turklāt, vari bez ierobežojuma spiest kečupu un sinepes. Pēc papusdienošanas devāmies atpakaļ uz Rolanda dzīvokli.
Pēc visai garās pastaigas pilsētas centrā un „IKEA” bijām piekusuši, tāpēc abi mazliet nosnaudāmies. Ļoti gara snauda gan nesanāca, jo Rolands bija man apsolījis, ka izceps kanēļa bulciņas, kuras ir manas mīļākās. Neilgi pēc tam, kad pamodāmies pie Rolanda ieradās latviešu meitene Rasa ar kuru Rolands iepazinās tikai pirms divām nedēļām. Kā Rasa pastāstīja, viņa Tamperē maģistros studē medicīnu. Es ļoti priecājos par katru cilvēku ar kuru varu iepazīties un parunāt latviski. Katrs latvietis svešumā ir svarīgs. Kamēr abi ar Rasu runājām, Rolands tikmēr gatavoju garšīgās bulciņas. Rolands man pats vairākas reizes atzina, ka viņam ļoti patīk gatavot, jo tas palīdz atslēgties no ikdienas un tās problēmām. Garas sarunas ar Rasu īsti nesanāca, jo Rolands bija sarunājis un ieplānojis, ka dosimies uz ballīti. Tiesa uz ballīti nebija jādodas tālu, tikai četrus stāvus zemāk. Pēc tam, kad bulciņas bija gatavas abi ātri saposāmies un bijām gatavi doties uz ballīti. Pārsteidzoši, ka ballītē zināju tikpat daudz cilvēku, cik Rolands – Rasu. Mēs tajā ballītē bijām tādi random cilvēki. Kā izrādās, tad viesības bija par godu kādai krievu meitenei, kurai bija dzimšanas diena! Par laimi varējām viņai aiznest un uzdāvināt tikko ceptās kanēļa bulciņas. Atnestajām bulciņām bija liels noiets, cilvēki tās visai ātri aprija. Ballītē bijām aptuveni 20 cilvēki. Visai saspiesti priekš viena dzīvokļa, bet bija forši. Ballītes viesi bija no visas pasaules, daži no Indijas, Irānas, Āzijas, daži somi, krievi un, protams, mēs trīs latvieši. Visai ballītei cauri vislabākais kontakts bija ar indieši, tiešām interesanti un draudzīgi cilvēki. Viņi padalījās pieredzē un stāstos par savu valsti. Runājām par cenu atšķirībām Indijā un Somijā. Puiši teica, ka Indijā ar trīs eiro dienā var dzīvot kā karalis. Runājām par pārpildītajiem Indijas vilcieniem, kriketu, izglītības sistēmu un par daudzām citām tēmām. Kā jau teicu, tad ļoti draudzīgi un ar krāsainiem piedzīvojumiem bagāti cilvēki. Mēs visi trīs; es, Rasa un Rolands iepazināmies ar puisi no Irānas. Viņš ļoti gribēja, lai pastāstām par Latviju. Viens no viņa pirmajiem jautājumiem bija: „Vai Latvijā ir lēts alus?”. Mēs, protams, atbildējām apstiprinoši. Viņš sacīja, ka tā ir laba zeme, jo visas valstis, kurās ir lēts alus ir labas! Kopš šī sarunas viņš kļuva par „astotdaļu latvietis” (to vēlāk viņš mums atzina)! Mums par lielu un patīkamu pārsteigumu viņš bija lielāks patriots kā daži labi Latvijas krievi. Irānis vairākas reizes bļāva „Latvia!”, bija visai patīkami un savādi redzēt kā cilvēks no pavisam citas pasaules malas tik kaislīgi sauc mūsu valsts vārdu! Varbūt tas neapzināti bija par godu tauvojušajai Latvijas dzimšanas dienai.
Vakaram turpinoties, bija pienācis laiks mazliet pakustēties. Šoreiz gan vajadzēja kustināt savas smadzenes, jo spēlējām vārdu minēšanas un skaidrošanas spēli – „Alias”. Komandā biju ar „astotdaļ latvieti”, Rolandu, vienu somu un indieti. Visai starptautiska komanda, kā arī džeku komanda. Visiem par pārsteigumu bijām ļoti laba komanda, man gan labāk izdevās minēt vārdus, nekā skaidrot. Vēl jau grūtības sagādāja, ka jārunā bija angliski. Viens ir ikdienā runāt, bet pavisam citādāk ir skaidrot vārdu angliski. Bija ļoti smieklīgi un jautri. Tas pilnīgi noteikti atdzīvināja viesības. Ja cita komanda nebūtu šmaukusies, tad mēs būtu uzvarējuši. Tajā komandā bija tikai indieši, tāpēc viņi dažus vārdus pateica savā dzimtajā valodā, un tas, protams, deva viņiem priekšrocības pret pārējiem. „Alias” spēlējām kādu pusotru stundu. Pēc tam jutos diezgan piekusis no garās dienas un neilgi pēc spēles beigšanas arī mēs ar Rolandu devāmies prom. Abi mazliet pasērfojām internetā un devāmies gulēt.

Svētdien abi gulējām līdz pulksten desmitiem un principā visu dienu nedarījām neko. Pabrokastojām un pēc tam laiskojāmies. Skatījāmies dažādus video internetā un vienkārši runājām. Bija pienācis laiks man doties atpakaļ uz Juvaskulu, ļoti gan negribējās ļoti izbaudīju Rolandu kompāniju un ciemošanos pie viņa. Rolands mani pavadīja līdz autobusu pieturai, atvadījāmies, novēlēju viņam veiksmi ceļojumā Austrijā (Rolands pirmdien dodas nedēļu garā ceļojumā uz Austriju) un devos atpakaļ. Katrā ziņā no šī ceļojuma man būs daudz, ko paņemt pieredzes bagāžā. Paldies Rolandam par foršo laiku Tamperē! 
 Tamperes centrs 





 No gumijas riepām gatavota pīlīte
 Tamperes stadions
 Visa Tamperes pilsēta no 25. stāva 




 Lētie "IKEA" hotdogi
 Šāds skats paveras no Rolanda dzīvokļa loga 
 Bulciņas procesā 
Rolanda ceptās bulciņas
Irānietis sauc "Latvia!"

pirmdiena, 2014. gada 3. novembris

Pelēkā ikdiena un universitāte

Paskaidrošu visiem, kāpēc gandrīz veselu mēnesi nebiju papildinājis blogu. Gluži vienkārši kaut kādā brīdī iestājās rutīna un pelēkā ikdiena, īsti nebija ko ierakstīt, papildināt. Ja pirmajās divās oktobra nedēļas kaut kas notika, tad otrajā divās gandrīz nekā. Ļoti ilgi man bija slinkums blogu papildināt, bet tad saslimu un tad man nebija ne spēka ne vēlmes to izdarīt. Ar katru dienu tagad jūtos labāk un pamazām sāku ieiet ikdienas ritmā. Cerams, ka līdz ar to kaut kas sāks notikt un būs man iemels blogam pieķerties nopietnāk.
Jāsaka, ka novembris man solās būt ļoti, ļoti smags un mājas darbiem bagāts mēnesi, bet savā ziņā varu piekrist savam tētim, kurš sacīja, ka galu galā šeit esmu atbraucis mācīties, nevis atpūsties. Beidzot man katru dienu ir lekcijas. Sākušies vairāki kursi. Interesanti, ka man istabas biedram grafiks bija otrādāks. Viņam gandrīz visi kursi un darbi sakrita septembrī un oktobrī. Man, savukārt tas būs novembrī un decembrī, tā kā esam mainītās lomās. Kā viņam teicu, tad šobrīd ir viņa kārta ir atpūsties, man atkal kārtīgi šancēt. Novembris būs tāds pagrūtāks, bet decembrī atkal būs vieglāk.
Tā kā beidzot ir sākušies visi kursi, tad varu pastāstīt mazliet vairāk par to kādas ir atšķirības kursos. Interesanti, ka vairākumā kursu tiek prasīts obligāts lekciju apmeklējums. Tikai vienā ir izvēle ierasties vai nē. Tikai trijos no sešiem kursiem būs eksāmens. Pārējos trīs kredītpunktus jāiegūst ar noslēguma eseju, kuru es nosauktu par referātu. Dažos kursos mājas darbu vispār nav, svarīgi ir apmeklēt lekcijas un beigās uzrakstīt eseju. Savukārt, citos ir vesela kaudze ar mājas darbiem. Nesen man sākās kurss mediji un globalizācija. Šajā kursā ir ļoti daudz jālasa. Viss jau būtu labi, ja vien teksti nebūtu zinātniskajā angļu valodā. Turklāt viens raksta garums ir no 15-30 lappusēm. Vēl kas man ir iekritis acīs, ka somi milzīgu uzsvaru liek uz individuālo mācīšanos. Lekcijās un semināros nav tik daudz jādara un jādiskutē, bet vairāk jāstrādā patstāvīgi, jālasa vai jāraksta eseja, pārdomas vai mācīšanās dienasgrāmata. Varbūt tas ir labi, jo nevar izbraukt uz citiem, pašam ir jābūt lietas kursā. Nevarētu teikt, ka esmu ļoti noslogots. Katrā ziņā te nav tik daudz jādara kā Latvijā. Šeit uzsvars ir nevis uz studentu mocīšanu un kvantitāti, bet uz mājas darbu sadalīšanu un kvalitāti.

Nedaudz novirzoties no mācību tēmas, es septembra beigās nolēmu, ka neskūšu bārdu līdz savai dzimšanas dienai, proti, 30. novembrim. Vairāk nekā mēneša laikā uzaugusi jau neslikta bārdiņa. Noteikti iemūžināšu šo skatu, kā bārda izskatīsies pirms noskūšanas. Tāpat nolēmu, ka šeit neiešu pie friziera, jo tas ir ārkārtīgi dārgs. Ja vēlētos apmeklēt labu frizieri, nāktos šķirties no 20 eiro. Kad atgriezīšos mājās varbūt izskatīšos kā meža vecis, bet tai pat laikā aiziešu pie frizieres, kura no manis prasa divus eiro. Kā jau minēju atlikušais laiks šeit solās būt ļoti saspringts, bet ticu, ka varu to izturēt. Domājiet labas domas un turiet īkšķus par mani, lai izdodas! Jau pēc 47 dienām būšu Latvijā! 

Mans ikdienas ceļš uz fakultāti 

Izklaides ar Rolandu un Lindu

Dienu pēc Lindas dzimšanas dienas atzīmēšanu bija jādodas tuvāk apskatīt pilsētu, jo galu galā Rolands atbrauca uz Juvaskulu ne tikai uz Lindas dzimšanas dienu, bet, lai šo to redzētu un piedzīvotu. Vispirms devāmies uz kādu pavisam traku pasākumu. Tajā dienā daži ļoti drosmīgi apmaiņas studenti leca Juvaskulas ezerā. Lai gan diena bija ļoti skaista un saulaina, temperatūra bija ap nulli. Tā mums bija laba izklaide, skatīties kā bariņš traku studentu lec ezerā, viņu starpā bija arī man divi pazīstami čehu puiši. Katrā ziņā uzslavas viņiem un pārējiem par šādu uzdrīkstēšanos. Tā aptuveni kādu pusstundu mēs pavadījām tur, noraugoties kā cilvēki gatavojas un cep ūdenī. Es visu šo procesu iemūžināju video, kad būšu atpakaļ Latvijā, tad noteikti to jums parādīšu.
Pēc šova noraudzīšanās pastaigājām apkārt ezeram, Linda uzņēma dažas fotogrāfijas ar Rolandu. Jāsaka, ka fotogrāfijas izskatījās ļoti, ļoti amizantas, jo Rolands ķēmojās. Viņš atdarināja tipiskās meiteņu pozas un tipiskas ainas no meiteņu rudenīgām galerijām. Bija smieklīgi no malas noraudzīties kā to dara pieaudzis, bārdains čalis. Noteikti uzlaboja manu garastāvokli. Par nožēlu gan jāsaka, ka Rolands nolēma bildes nekur nepublicēt, tā kā nevaru jums parādīt nevienu piemēru. Bet ticiet man, bildes bija izcilas! Pēc pastaigas devāmies uz veikalu, kur Rolands visu sapirka, lai vakarā mums pagatavotu savus izcilos burgerus.
Kad atgriezāmies no veikala, ātri, ātri salikām visus produktus ledusskapī un devāmies tālāk. Kopā ar Lindu un Rolandu gribējām vēl vairāk apskatīt pilsētu, bet abi ar Lindu nonācām pie secinājuma, ka pilsētas centrā īsti nav ko darīt un nav ko redzēt, tāpēc devāmies mazliet ārpus pilsētas. Kā izrādās, tad pavisam netālu no mūsu kopmītnēm atrodas slēpošanas trase, jeb milzīgs kalns. Ar Rolandu un Lindu nolēmām, ka jāapskata tas. Teikšu godīgi, tas bija pareizais lēmums. No kalna virsotnes pavērās fantastisks skats, varēja redzēt visu Juvaksulas pilsētu, visus ezerus un mežus, neizsakāms skaitums. Kādu brīdi vienkārši stāvējām un baudījām skaisto skatu. Pastaigājot par šo trasi, manījām lērumu ar cilvēkiem, kas mētā frisbiju (šķīvīti). Izrādās, ka tam ir vesels sports, kamēr vēl uz kalna nav sniegs tajā ierīkotas speciālas stacijas, kurās spēles dalībniekiem ir jātrāpa šis šķīvītis. Aprunājoties ar kādu somu, viņš sacīja, ka šis sports un šī spēle ir visātrāk augošā visā Somijā. Pirms došanās prom kopā uztaisījām lērumu ar bildēm, iemūžinot mūs uz skaistā skata fona. Tieši, kad devāmies prom debesīs parādījās daudz mākoņu un skats vairs nebija tik skaists.

Kad atgriezāmies atpakaļ abi ar Rolandu devāmies uz svaru zāli, izrādīju visas svaru zāles telpas, viņš atzina, ka viņa kopmītnēs Tamperē nav tik laba zāle. Tā kādu stundiņu notrenējāmies devāmies atpakaļ, jo beidzot bija laiks Rolanda izslavētajiem burgeriem. Jāsaka, ka burgeri bija jāgaida ļoti, ļoti ilgi, aptuveni kādas trīs stundas. Bet tas tāpēc, ka visas galvenās sastāvdaļas Rolands gatavo pats, viņš gatavoja gan mīklu un maizītes, gan burgera gaļu. Pēc mokoši ilgstošās gaidīšanas burgeri bija gatavi. Rolands ar savām runām, ka viņi burgeri ir labākie radīja manī šaubas. Bet būšu atklāts – nekad nebiju ēdis tik garšīgus burgerus! Ne „Hesburger”, ne „Mcdonald`s” burgeri nestāvēja klāt Rolanda gatavotajiem. Ideāla burgera maizīte, gaļa un pārējās sastāvdaļas, ideāls burgers. Kopā ar Rolandu katrs nolocījām trīs šādus burgerus, pēc trešā apēšanas bija sajūta, ka tūlīt pārsprāgšu, bet tas bija to vērts! Ideāli! Lieliski piepildīta un izdevusies diena. Nākamās dienas rītā Rolandam bija jādodas atpakaļ uz Tamperi. Es ļoti, ļoti ceru, ka viņš varēs atbraukt uz manu dzimšanas dienu. Lielisks cilvēks, kura kompāniju izbaudīju.
 Trako peldētāju kopbilde

Iespaidīgais skats no slēpošanas trases kalna virsotnes

Protams, neiztikt bez bildes ar mums trim. 

Lindas dzimšanas dienas svinības

Svinējām Lindas dzimšanas dienu. Protams, liels notikums, jo kuram taču nepatīk dzimšanas dienas?! Tas vienmēr saistās ar daudz, daudz ēdiena un jautri pavadītu laiku. Taču, lai ierastos uz svinībām vajadzētu sarūpēt arī dāvanu, jo man patīk vienmēr kaut ko uzdāvināt, protams, ja līdzekļi atļauj. Dienu pirms lielajām svinībām devos uz pilsētas centru, lai apskatītu, ko tad varu uzdāvināt. It kā gribēju viņai uzdāvināt kaut ko foršu un sievišķīgu, bet saprotot, ka no tām lietām neko nejēdzu, atmetu šai domai par lietu. Turklāt, manā prātā baidīja doma, ko padomās tās meitenes, kuras atrodas veikalā. Meitenes mierīgi iepērkas, bet te pēkšņi veikalā ienāk kārtīgs tēvainis ar bārdu un sāk skatīties sieviešu lietas. Tas būtu visai dīvains skats, lai neteiktu vairāk. Šī iemesla dēļ devos uz veikalu, kur var nopirkt visādus nieciņus – atslēgas piekariņus, krūzītes, zīmēšanas piederums, utt. Man acīs iekrita pusdienu kārbiņa ar uzrakstu – I love food ( Es mīlu ēdienu). Tā kā arī man garšo ēst, tad nodomāju, ka pusdienu kārbiņa ir diezgan noderīga un praktiska lieta, turklāt šis teksts liek mums pasmaidīt. Dāvana rokā!
            Laiks bija pienācis svarīgajai dienai, proti, Lindas dzimšanas dienai. Ar Lindu sarunājām, ka ierodos pie viņas pulksten sešos. Jāsaka, ka Linda no manis dzīvo ļoti, ļoti tālu un man, lai aizietu pie viņas vajag aptuveni pusminūti... Linda dzīvo stāvu zemāk, ja man ir 702. dzīvoklis, tad Lindas apartamentu numurs ir 603. Linda uz dzimšanas dienu bija uzaicinājusi kādu latviešu puisi vārdā Rolands. Viņa iepazinās pagājušā vasarā, kad Linda vēlējās iestāties Tamperes Universitātē. Iestājeksāmenos viņu ceļu arī krustojās. Jāsaka, ka arī es ļoti vēlējos iepazīties ar Rolandu, jo ir ļoti patīkami, ka Tevi latviešu draugi ārzemēs. Kā Rolands man pastāstīja, viņš šobrīd studē medijus jau minētajā universitātē. Katrā ziņā ļoti interesants un patīkams cilvēks. Arī Rolands nodarbojas ar sportu, tāpēc bija interesanti pārrunāt šādas tādas lietas sporta jomā, kā arī uzklausīt viņa viedokli par studijām, dzīvi Somijā, brīvo laiku, dzīves uzskatiem.
            Ar nelielu nokavēšanos ieradās Lindas studiju biedrene, somu meitene Emma. Tā arī mēs trijatā kādu laiciņu svinējām. Pārrunājām atšķirības starp somiem un latviešiem, kā arī dažādus sadzīves problēmas. Aptuveni pēc stundas ieradās Lindas istabas biedrene Hanna, kura ir no ASV. Jāsaka, ka Lindas dzimšanas diena varbūt nebija tik ļoti apmeklēta, tāpēc, ka tajā pašā dienā savu dzimšanas dienu svinēja kāds beļģu puisis Lūkass. Viņš atņēma dažus viesus, kuri būtu ieraduši uz Lindas svinībām. Tā kā starp šīm abām svinībām bija sastopama korelācija, tad vēlāk devāmies uz pilsētas centru, kur atrodas kāds Īru krogs. Kaut gan neesmu nekāds nakts uzdzīves piekritējs, taču šoreiz gribējās mazliet izrauties no ierastās vides.
            Jāsaka, ka kroga apmeklējums bija kaut kas ļoti foršs. Tur sapazinos ar trīs, otrā kursa žurnālistikas studentiem. Ar Emmu, Inesi (Ines) un Rūpi (Roope). Ļoti interesanti cilvēki ar saviem uzskatiem, kā arī man bija aizraujoši arī padalīties ar savu pieredzi. Visvairāk komunicēju ar Rūpi, kā izrādās viņš ir kaislīgs basketbola cienītājs un septembrī apmeklēja Pasaules basketbola čempionu, kas norisinājās Spānijā. Gandrīz visu vakaru norunājām par sportu. Biju ļoti priecīgs, ka beidzot varēju vairāk parunāt ar pašiem somiem, turklāt man ļoti, ļoti paveicās, ka tie tieši bija žurnālistikas studenti. Rūpe pastāstīja, ka šovasar strādāja lielākajā Somijas laikrakstā (Helsingin Sanomat), kur rakstīja dažādus rakstus par futbolu un basketbolu, kā arī intervēja sportistus. Viņš atzina, ka tas bija ļoti vērtīgs laiks viņa turpmākajā karjerā, bet reizē pastāstīja par negatīvo pusi, proti, ka visu vasaru ir jāstrādā, kamēr draugi dzīvojas pa pludmali.
            Vakaram turpinoties notika arī kāds mazs starpgadījums, kurš tieši skāra mani. Tā kā krogā bijām visai daudz cilvēku, tad bija ierobežota kustība. Ja kāds no tālākā galda gribēja tikt, piemēram, uz tualeti, tad man bija jāpieceļas un šis cilvēks sev jāpalaiž garām. Kādā brīdī man pieceļoties, es nejauši ar savu pēcpusi izgāzu pilnu alus glāzi. Protams, kā kārtīgs cilvēks nopirku vietā cilvēkam jaunu alu, bet tai pat laikā biju neizsakāmi dusmīgs uz sevi, jo šī kļūda man izmaksāja sešus eiro. Jā, tik maksā lētākais, vēlreiz uzsveru lētākais alus Īru krogā.

            Ap pulksten diviem bija pienācis mums doties mājās, jo krogu slēdza ciet, diezgan dīvaini, jo Latvijā šajā laikā tieši sāktos visa dzīvība. Bet labi, esmu Somijā, šeit tomēr mazliet citādāka kārtība. Atpakaļ uz kopmītnēm gājām ar Lindu, Rolandu un Emu, kā arī ar abām somu žurnālistikas studentēm. Ar viņām smējāmies par dažādiem vārdiem somiski. Man uzjautrinoši šķita ļoti rupja frāze latviski „Maukas roka” somiski nozīmē „Garšīgs ēdiens”. Vēl Inese man izskaidroja Juvaskulas nozīmi. Viņa teica, ka burtiskā tulkojumā no somu valodas tas nozīmē „Kukurūzas graudiņa ciems”. Visai smieklīgs pilsētas nosaukums. Veiksmīgi nokļuvuši kopmītnēs devāmies pie miera. Lindas dzimšanas diena bija nosvinēta godam! 
Pusdienu kārbiņa ar Rolanda dāvinātajām šprotēm! 

svētdiena, 2014. gada 5. oktobris

Ceļojums ārpus pilsētas

Pagājušā svētdienā nolēmām, ka jādodas izbraucienā, lai apskatītu Somijas dabu. Vēlējāmies braukt uz vienu no Somijas nacionālajiem dabas parkiem, tomēr beigās izlēmām nebraukt, jo bija visai spēcīgs vējš. Nacionālā parka dabas takas ved pa klintīm, tāpēc nepiemērotos laika apstākļos tā var būt diezgan bīstama. Tā jau laiks bija fantastisks, tikai vējains. Mūsu ceļojums sākās pulksten sešos, jo vēlējāmies paspēt uz saullēktu. 
Tā kā mūsu plāni mazliet mainījies, tad sākumā devāmies uz vietu, kuru mums bija ieteicis Lindai pazīstamais zvejas un medību gids. Ļoti skaista vieta. Neaprakstāms miers un klusums. Rīt saule izgaismoja krāsainās koku lapas. Upē daudzi akmeņi un krāces. Viss kopā – fantastisks skats! Kādu laiku vienkārši baudījām skatu, uzņēmām pāris bildes un devāmies tālāk, proti, kādu kilometru tālāk pie tās pašas upes. Tajā vietā bija krietni vairāk akmeņu, kā noskaidroju, tad upē esot daudz foreles un taimiņi. Ļoti, ļoti gribēs pamakšķerēt, bet nebija līdzi nekādi piederumi, turklāt Somijā vajag atļauju, lai zvejotu foreles un lašus. Šī atļauja esot diezgan sālīta. Arī tur uzņēmām fotogrāfijas, bet tās nebija vairs tik skaistas, jo saule bija pazudusi aiz mākoņiem.
Pēdējais mūsu galamērķis bija klinšu zīmējumi. Aptuveni piecdesmit kilometrus no Juvaskulas atrodas klintis ar senlaicīgiem zīmējumiem. Cik seni tie ir, tā arī nenoskaidrojām. Sākumā domājām, ka zīmējumus būs visai viegli atrast, tomēr šis uzdevums bija krietni komplicētāks. Nācās brist pa mežu un staigāt par mistiskām takām. Nekur nebija nekādas norādes, kur šie zīmējumi varētu atrasties. Jāsaka, ka zīmējumu meklēšana izvērtās par ļoti vērtīgu pasākumu. Atkal nācās redzēt ļoti skaistus dabas skatus. Kad jau kādu laiciņu bijām pakāpelējuši augšup un lejup par klintīm, uz brīdi apstājāmies. Atradāmies klints malā, no kuras pavērās skaists skats – tālumā varēja redzēt biezos un krāsainos somu mežus, lejā atradās milzīgs ezers. Uz brīdi pie sevis teicu: „Wow!”. Šādu skatu dēļ vien ir vērts cīnīties un braukt Erasmusā uz citām zemēm. Atkal uztaisījām daudz bilžu. Jau šķita, ka zīmējumus arī tā neatradīsim, bet beigu beigās Lindai izdevās tos atrast! Visi jau smējāmies, nepagāja ne divas stundas, kad beidzot tos atradām. Atklāti sakot, no zīmējumiem biju gaidījis ko vairāk. Ieraudzījām trīs zīmējumus. Vienā attēlots alnis, otrā – vīri laivā, trešo nevarēju saprast. Un viss. Šo pāris ķēpājumu dēļ tā nopūlējāmies. Bet tas bija to vērts, jo varēju aplūkot šos brīnišķīgos dabas skatus. Pēc tam devāmies atkaļ uz mūsu pilsētu. Pilsētā bijām ap pulksten vieniem, bet biju totāli pārguris, laikam neesmu pieradis pie tik agriem rītiem.
















Ķibeles, ķibeles

Ceturtdien man sākās vēl viens kurss – sociālais taisnīgums un globalizācija. Kad ierados tur, izrādās, ka esmu nokavējis pirmo lekciju šajā kursā. Biju ļoti nepatīkami pārsteigts, jo visu reģistrēšanos biju izdarījis pareizi. Tomēr, tā nebija. Biju palaidis garām, ka ne tikai vajag reģistrēties kursam, bet arī grupai, un tā kā nebiju reģistrējies nevienai, tad pirmā lekcija neparādījās manā informatīvajā sistēmā, un nokavēju pirmo lekciju. Pastāstīju lektorei par ķibeli, viņa teica, ka mani piereģistrēs grupai un, lai cenšos vairs nekavēt lekcijas, jo šajā kursā apmeklējums ir obligāts.
Piektdien pēc lekcijas pavisam priecīgs devos uz savu mājvietu, bet visu manu labo garastāvokli sabojāja sekojošais notikums. Biju jau nokļuvis līdz sava dzīvokļa durvīm, grasījos jau doties iekšā, bet nevarēju... Durvis nevērās vaļā. Uz brīdi biju nelielā neizpratnē, kā tas iespējams? Mums ir sistēma, ka durvis var atvērt ar speciālu karti, ievieto to durvīs, novelc un durvis atveras. Bet šoreiz šī sistēma nestrādāja. Visai pikts devos uz kopmītņu biroju, lai noskaidrotu, kāpēc nevaru tikt iekšā. Man paskaidroja, ka ar kodu karti viss kārtībā, tā darbojas. Teica, lai eju atpakaļ un mēģinu vēlreiz, bet, ja netieku, tad, lai zvanu meistaram. Devos atpakaļ. Mēģināju atkal, bet vēlreiz nekā. Nācās zvanīt meistaram. Man par laimi, tas viss notika ļoti operatīvi, meistars ieradās jau pēc pāris minūtēm. Kā izrādījās, tad durvju drošības sistēmai bija beigušās baterijas. Visai raiti meistars nomainīja sešas baterijas un devās prom. Labi, ka tas notika vienos dienā, nevis naktī. Būtu visai nejauki gulēt koridorā. 

sestdiena, 2014. gada 27. septembris

Iepirkšanās un pirmais sniegs

Pirmdien devos uz pilsētas centru, lai iegādātos sev ziemas zābakus, jo kā man zināms, tad šeit mēdz būt diezgan aukstas ziemas. Lai gan pirmdien laiks nebūt nelutināja, proti, bija ļoti auksts, lietains un vējains, tomēr devos zābaku meklējumos. Pilsētas centrā devos uz galveno ielu, kur atrodas lielākie iepirkšanās centri. Protams, vispirms vajadzēja salīdzināt cenas, lai noskaidrotu, kur varu nopirkt labus zābakus par salīdzinoši lētu naudu. Izstaigāju dažus apavu veikalu, bet tad mazliet novirzījos no mērķa. Iegāju jauniešu apģērbu veikalā „H&M”. Tur bija milzīga izvēle vīriešu apģērbam, tāpēc tur izturējos ilgāk. Parasti tā nenotiek, jo man nepatīk garas stundas iepērkoties, lielākoties sameklēju, ko vajag un dodos prom. Protams, šis tas iekrita acīs un piepatikās, tāpēc nolēmu šo to iegādāties. No vienas puses, tas nav bezjēdzīgs pirkums, taču bez tā varēju iztikt. Kad biju iepircis apģērbu, tad beidzot vajadzēja ķeries klāt zābakiem. Devos tālāk pa iepirkšanās ielu. Ieraudzīju iepirkšanās centru ar nosaukumu „Antila” (daudzi noteikti atceras katalogu ar šādu pašu nosaukumu, kur varēja daudz ko pasūtīt). Veikals divos stāvos, arī daudz apģērba, saimniecības preces, bet arī apavi. Mani iepirkšanās bija noslēgusies, jo tieši šajā veikalā atradu un nopirku savus ziemas zābakus. Klusībā gan ceru, ka šeit, man tos tā arī nevienu reizi nevajadzēs uzvilkt kājās!
Otrdienas rīts iesākās pavisam interesanti. Kā ierasti piecēlos, mierīgi pabrokastoju un sāku mācīties. Rakstīju savu mājas darbu nekam citam nepievēršot uzmanību. Te pēkšņi, vienā brīdī paveros ārā pa logu. Snieg! Mani pārņēma neliels šoks, pirmais sniegs un ir tikai 23. septembris?! Bet tai pat laikā sev jautāju, par ko esi pārsteigts? Tā taču ir Somija! Biju priecīgs un gandarīts, ka dienu iepriekš nopirku ziemas zābakus. Visu dienu turpināja stipri snigt un gaisa temperatūra turējās ap nulli. Bet par laimi, jau nākamajā dienā viss sniegs bija nokusis. Tomēr pēkšņais sniegs manī radīja nelielu izbīli.
Esiet sveicināti Somijā! 

 Pirmais sniegs Somijā!
 Iepērkoties uzmērīju brūnas bikses, man gan nepatika. 
 Atradu superīgu vietu ar skaistiem zīmējumiem! 



Kopmītņu kačalka un universitātes bibliotēka

Dienās, kad neapmeklēju universitātes basketbola treniņus, eju trenēties svaru zālē. Par lielu prieku, tā atrodas manas mājas pirmajā stāvā. Man tikai atliek nokāpt pa kāpnēm un esmu klāt. Parasti tur nav daudz trenēties gribētāju. Vakaros gan ir tāds pilnāks, bet es eju pa dienas vidu, parasti ap diviem, trijiem. Interesanti, ka svaru zālē ir četras lielas telpas, kurās izvietoti visdažādākie trenažieri un ekipējums treniņiem. Patīk, ka visi, kas trenējas, ir ļoti godīgi. Kad kāds beidz trenēties, tad vienmēr ekipējumu noliek vietā. Lai nākamajam cilvēkam nebūtu papildus jāpiepūlas. Somi ir laipni, vienmēr sveicinās, bet tai pat laikā, kad viņi trenējas, viņiem vajag savu „telpu”. Bet tā kopumā esmu ļoti priecīgs, ka var pilnvērtīgi trenēties.

Piektdien vajadzēja aiziet uz universitātes bibliotēku. Tā atrodas vienā no trijiem universitātes kompleksiem. Bibliotēka ir trijos stāvos ar milzīgu grāmatu krājumu, ir daudz vietas, kur strādāt, bet tai pat laikā, ir speciāli ierīkota vieta, kur mierīgi vari sēdēt dīvānā un lasīt grāmatu. Tāpat ir vairāki desmiti datoru, lai var rakstīt akadēmiskos darbus. Bibliotēkā var just šo akadēmisko vidi, darbīgumu un dzīvību. Lai gan man šoreiz nebija jāraksta neviens darbs, tomēr kādu laiku pasēdēju pie datora un vienkārši izbaudīju to gaisotni, kas tur ir. Vēl man vajadzēja paņemt dažas grāmatas, kas vajadzīgas vienai no esejām. Tā kā tā bija mana pirmā nopietnā viesošanās bibliotēkā, jo patiešām vajadzēja grāmatas, tad nācās piereģistrēties sistēmā. Devos uz bibliotēkas pirmo stāvu, kur atrodas tās apkalpošanas centrs. Reģistrācija visai vienkārša, bet bija jāuzraksta sava mājas adrese Somijā. Īsti precīzi neatcerējos, bet mēģināju uzrakstīt. Bibliotēkas darbiniece gan man sacīja: „Domāju, ka nedzīvojat sievietē.” Netīšām, biju uzrakstījis somiski „sieviete”, nevis kopmītņu ielas nosaukumu. Protams, teicu, ka neprotu somiski, taču vienalga sanāca diezgan amizanta situācija.

 Neliels ieskats svaru zālē. 







 Dažas bildes no universitātes bibliotēkas.