Žurnālistikas students ciemos Somijā : Kopmītņu kačalka un universitātes bibliotēka

Dienās, kad neapmeklēju universitātes basketbola treniņus, eju trenēties svaru zālē. Par lielu prieku, tā atrodas manas mājas pirmajā stāvā. Man tikai atliek nokāpt pa kāpnēm un esmu klāt. Parasti tur nav daudz trenēties gribētāju. Vakaros gan ir tāds pilnāks, bet es eju pa dienas vidu, parasti ap diviem, trijiem. Interesanti, ka svaru zālē ir četras lielas telpas, kurās izvietoti visdažādākie trenažieri un ekipējums treniņiem. Patīk, ka visi, kas trenējas, ir ļoti godīgi. Kad kāds beidz trenēties, tad vienmēr ekipējumu noliek vietā. Lai nākamajam cilvēkam nebūtu papildus jāpiepūlas. Somi ir laipni, vienmēr sveicinās, bet tai pat laikā, kad viņi trenējas, viņiem vajag savu „telpu”. Bet tā kopumā esmu ļoti priecīgs, ka var pilnvērtīgi trenēties.

Piektdien vajadzēja aiziet uz universitātes bibliotēku. Tā atrodas vienā no trijiem universitātes kompleksiem. Bibliotēka ir trijos stāvos ar milzīgu grāmatu krājumu, ir daudz vietas, kur strādāt, bet tai pat laikā, ir speciāli ierīkota vieta, kur mierīgi vari sēdēt dīvānā un lasīt grāmatu. Tāpat ir vairāki desmiti datoru, lai var rakstīt akadēmiskos darbus. Bibliotēkā var just šo akadēmisko vidi, darbīgumu un dzīvību. Lai gan man šoreiz nebija jāraksta neviens darbs, tomēr kādu laiku pasēdēju pie datora un vienkārši izbaudīju to gaisotni, kas tur ir. Vēl man vajadzēja paņemt dažas grāmatas, kas vajadzīgas vienai no esejām. Tā kā tā bija mana pirmā nopietnā viesošanās bibliotēkā, jo patiešām vajadzēja grāmatas, tad nācās piereģistrēties sistēmā. Devos uz bibliotēkas pirmo stāvu, kur atrodas tās apkalpošanas centrs. Reģistrācija visai vienkārša, bet bija jāuzraksta sava mājas adrese Somijā. Īsti precīzi neatcerējos, bet mēģināju uzrakstīt. Bibliotēkas darbiniece gan man sacīja: „Domāju, ka nedzīvojat sievietē.” Netīšām, biju uzrakstījis somiski „sieviete”, nevis kopmītņu ielas nosaukumu. Protams, teicu, ka neprotu somiski, taču vienalga sanāca diezgan amizanta situācija.