Somijā esmu sācis brokastot, Latvijā to nekad nedarīju.
Varbūt no veselības viedokļa tas ir labi, bet no otras puses, esmu sācis vairāk
ēst, kas, savukārt, ir otra galējība. Pusdienās parasti pagatavoju kaut ko
nopietnāku. Lielākoties tie ir rīsi, makaroni ar vistu vai malto gaļu un
dārzeņiem. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc nejūtu nekādu apgrūtinājumu to darot.
Turklāt, ēst ārpus mājās ir ļoti dārgi, protams, izņemot universitātes
kafejnīcu ar tās episkajām
kompleksajām pusdienām.
Tā kā parasti ceļos ap pulksten vienpadsmitiem, tad
brokastis ir stundu vēlāk. Pusdienas gatavoju ap pulksten trijiem, bet parasti
uztaisu tā, lai pietiek arī vakaram. Vakarā vienkārši varu atsildīt ēdienu un
nav nekādu problēmu.
Interesanti, ka es darbojos pa virtuvi katru dienu,
turpretim savu istabas biedru tur esmu manījis tikai pāris reizes. Situācija
gan sāk mazliet uzlaboties, jo viņš mazliet apslima un sāka gatavot sev zupas.
Bet tā pārsvarā viņš taisa salātus vai izvāra makaronus, neko vairāk. Viņš kā
triatlonists ļoti seko līdzi savam uzturam, puisis vispār uzturā nelieto
saldumus. Vienu dienu piedāvāju viņam šokolādi, čalis gandrīz palika dusmīgs,
jo viņu kārdināju, bet viņš nedrīkst. Matiass gan atzina, ka viņam ļoti garšo
saldumi, un, ka agrāk tos ēda kā maizi, bet tagad no tiem ir gandrīz
atsacījies. Tā neko puisim raksturs! Labprāt iemācītos pagatavot kādu desertu,
jo šobrīd to neprotu. Uztaisītu nopietnu pamatēdienu un vēl, piemēram, uzceptu
kādu kūku, tas būtu superīgi! Tad varētu rīkot „gandrīz ideālās vakariņas” pie
sevis!
Tā parasti izskatās mana maltīte.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru